|
15. Dec 2009|18:41 |
|
Ne vienmēr ir runa par glaimiem. Kaut ko patīkamu par manu ārieni vai izturēšanos nepazīstams latvietis (vai mazpazīstams), kuram no manis neko nevajag, pasaka ne biežāk kā 1 reizi gadā (un tad vēl alkohola reibumā) - nu tas ir - es to tieši tik reti dzirdu. Un no kurienes lai man rodas apmierinātība ar sevi? Es visu laiku domāju, ka droši vien esmu kaut kāda pēdējā neglītene un nejaucene. Es iepriekšējo dienu pavadīju ar vienu irākieti, un kaut ko labu par sevi es dzirdēju vismaz reizi stundā. Tas palīdz atplaukt smaidā un būt jaukai. Bet nu jā - noteikti arī Latvijā ir ļoti jauki vīrieši, tikai viņi droši vien dzīvo kaut kādā citā realitātē, kura ar manu realitāti ir paralēla un nekad nesaskarsies. |
|