Man gan domāt, ka cilvēku, kam būtu skumīgi, būtu daudz vairāk. Dievs noteikti piespēlēs situācijas, tikai vēlmes reizēm mēdz piepildīties ar nelielu nobīdi laikā. Your query is submitted, lai iekrīt.

(Reply to this) (Thread)

Paldies! Bet sajūta - ko es daru nepietiekami vai ko man darīt citādāk, lai viss notiktu uzreiz - nepamet. Bet viss uz labu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šis tagad izklausīsies pēc klīniska gadījuma, bet, kad man šķita, ka nekas uz labu nenotiek, es mēģināju regulāri pateikties kaut kādiem augstākiem spēkiem par visu, kas man ir dots, un justies labi konkrētajā mirklī, jo konkrētais mirklis arī ir tā mūsu "dzīve". Kaut kā palīdzēja.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ai, doto brīdi es novērtēju un esmu pateicīga katru dienu. Un tā nav tik daudz mana apzināta darbība, bet katru dienu man kāds pajautā kaut ko tādu, no kā varu izsecināt, ka man ir nežēlīgi paveicies un es dzīvoju vienkārši ideālu dzīvi.
Manā gadījumā svarīgākais ir neapmierināties ar to, kas ir. Neieslīgt mierā un labsajūtā. Bet tiekties pēc tā, ko es gribu un varu. Kad man būs 60 gadi, tad drīkstēšu atslābt un baudīt sava darba augļus un vairs neskriet. Kūpināšu cigārus un dzeršu konjaku (kaut tomēr šis nav mērķis pats par sevi).
Tagad mēģinu netā atrast kādu Zentas Mauriņas eseju, lai bišku uzpravītos.

(Reply to this) (Parent)