|
31. Okt 2009|10:41 |
Ai, doto brīdi es novērtēju un esmu pateicīga katru dienu. Un tā nav tik daudz mana apzināta darbība, bet katru dienu man kāds pajautā kaut ko tādu, no kā varu izsecināt, ka man ir nežēlīgi paveicies un es dzīvoju vienkārši ideālu dzīvi.
Manā gadījumā svarīgākais ir neapmierināties ar to, kas ir. Neieslīgt mierā un labsajūtā. Bet tiekties pēc tā, ko es gribu un varu. Kad man būs 60 gadi, tad drīkstēšu atslābt un baudīt sava darba augļus un vairs neskriet. Kūpināšu cigārus un dzeršu konjaku (kaut tomēr šis nav mērķis pats par sevi).
Tagad mēģinu netā atrast kādu Zentas Mauriņas eseju, lai bišku uzpravītos. |
|