| |
[13. Mar 2025|12:31] |
Pirms neilga laika Latvijas televīzijā rādīja 1978. gada filmu “Rallijs”. Nekad iepriekš to nebiju noskatījies. Miglaini gan atceros gan kādu bērnības reizi, kad to iepriekš redzēju televizorā, bet toreiz ātri vien secināju, ka priekš filmas, kam dots rallija nosaukums, tur par ralliju ir pārāk maz, un zaudēju interesi. Šoreiz savukārt stāsts sākotnēji ieintriģēja, taču noslēgums atstāja ideoloģiski tumšu pēcgaršu.
Filma tātad ir par to, ka starptautiska rallija laikā padomju komanda atrod sava žiguļa durvīs paslēptu gleznu, kas rādās esam 2. pasaules kara laikā pazudis meistardarbs. Abi braucēji saprot, ka viņi tiek izmantoti par mūļiem, lai gleznu kontrabandētu pāri valstu robežām. Viņi apsver, ko darīt, un secina, ka ziņot par to varasiestādēm pašlaik nevar, jo tas apdraudēs viņu turpmāko dalību rallijā. Tas ir gan par viņu personiskajām sportiskajām ambīcijām, gan arī par virsmērķi: viņu panākumi sacensībās veicinātu žiguļu starptautisko prestižu un noietu. Tāpēc viņi nolemj rīkoties paši un cenšas identificēt kontrabandistus un nodrošināt, ka glezna nonāk pareizajās rokās.
Ir visai paredzami, kā šo premisu realizētu Holivuda. Braucēji strādātu efektīvāk nekā varasiestādes, visus sliktos apspēlētu, un beigās viss būtu labi. Bet Rīgas Kinostudija nav Holivuda, un padomju kino svarīgāk par tādu stāstu stāstīšanu, kas auditorijai liek justies labi, ir dominējošās ideoloģijas apkalpošana. Un dominējošā ideoloģija cita starpā ir par to, ka valsts visu redz, un valsts varas struktūras būs tās, kas beigās uzvarēs.
Tāpēc filmas stāsts vijas šādi: jau drīz pēc tam, kad rallisti atrod gleznu, par to zina arī milicija. Izmeklētāji nekļūdīgi saprot, kas ir kas, un beigās identificē un noķer visu ar gleznu saistīto personu tīklu.
Taču pirms tam rallisti avarē. Avāriju izprovocē kontrabandisti, lai pārtvertu gleznu. Pēc avārijas braucēji it kā ir dzīvi, bet smagā stāvoklī. Taču finālā tiek rādīts tikai viscaur nobindēts stūrmanis, kurš pārdzīvo, ka pilotam ir devis kontrabandistu viltoto kartes norādi, kā dēļ notika avārija, un stūrmaņa džuse, kura savukārt pārdzīvo, ka stūrmani bija iedrošinājusi turpināt braukt, pat ja viņš sacīja, ka, kļūstot vecākam, pastiprinās bailes no riska un izdzīvošanas instinkts. Par pilota likteni savukārt neviens vispār nerunā.
No vienas puses, var jau sacīt, ka šis stāsts ir labs tieši tāpēc, ka tā nav Holivuda. Neatkarīgi no padomju konteksta tas ir atgādinājums, ka vairumā gadījumu tiem cilvēkiem, kuri nav trenēti cīņai ar noziedzniekiem, nav izredžu, un viņi zaudēs. No otras puses, laika ideoloģiskais fons dara savu, tāpēc stāsts ir arī atgādinājums: Padomju Savienībā nav vietas Džesikām Flečerēm, un pašiniciatīva ne pie kā laba nenovedīs. Un vispār, galvenais, ka visus žuļikus atklāja, un viss pārējais šinī stāstā patiesībā ir bijusi tikai fona informācija. |
|
|
