| ķeza |
[12. Mar 2008|22:23] |
tā tā tā - no country for old men: vispār jau viss labi, bet no kurienes gan latviešu tulkojumā radies neprātīgais "ieķezoties"?!
"ser, es negribu ieķezoties, kāpiet ārā!
jūs jau esat ieķezojies, es nodarbojos ar jūsu glābšanu"
nu neredzu iemeslu, kāpēc lai neizmantotu ?senilo? iekļūt ķezā..
un par filmu - tās humors mani saistīja, jā. pārējais gan nē. laikam kritiskais sievietes vecums, kad vardarbība nesaista pat estetizētā veidā .. |
|
|
| |
[9. Mar 2008|14:39] |
Lai pārnāktu Mājās
mēs neveram durvis,
bet grāmatu vākus
m.zālīte |
|
|
| vakar |
[9. Mar 2008|14:17] |
bija atbraukuši draugi no vācijas. pat tādās pseidointelektuāļu vietās kā istaba,teātra bārs bija jāpiedzīvo neiecietība, šur tur pat rupja. par to, ka ārzemnieki, par to, ka vācieši. protams, mūsu pusē sen jau vairs nebija pusaudžu vecums, kad tādus komentārus, skatus, nievas nevarētu vienkārši laist garām. laidām jau, bet tomēr, man šādos brīžos pārņem tādas visaptverošas skumjas. un mazliet baiļu - dzīvojot Latvijā dažbrīd šķiet, ka nacisms vēl joporojām būtu iespējams. ka nav iespējams no iebakstīt eiropas vēstures atvilknē kā neprātīgi sāpīgu mācību.
es melotu, ja teiktu, ka pati nebūtu sašķobījusi degunu, ieejot iemīļotajā bārā un saprotot, ka tas ir pilns ar tūristiem vai vienkārši pilns ar vācu, angļu vai citu valodu. jā, esmu, un arī tas ir mazliet baisi. |
|
|
| |
[2. Mar 2008|19:30] |
|
ak jel, kas tā Zvaigznei ABC par reklāmu - kur Fredis stāsta par akciju grāmatām, bet aizmugurē stāv rozā kostīmā tērpta sieviete un smaida. Samida, smaida, smaida, līdz beigās viņai ļauts arī pakustēties, lai..iedotu Fredim buču. Ojē, ojē, lai nu kas, bet ja grāmatnīca tādas reklāmas pasūta, ekk. |
|
|
| kaķi cibā |
[2. Mar 2008|12:09] |
|
Cibā ir tik daudz kaķcivlēku un līdz ar to kaķu stāstu - kopš pati viņiem absolūti nejauši esmu piebiedrojusies, nevaru nedomāt par to, nez vai cilvēkiem, kuriem ir kaķi ir lielāka noslice uz cibošanu, jebšu man ir nosliece izvēlēties lasīt cibotājus, kuriem ir kaķi, jebšu ir tik daudz cilvēku, kuriem ir kaķi, ka tas neko neļauj secināt par cibas un kaķu saitēm. |
|
|
| ne-laiks un ne-vieta |
[2. Mar 2008|11:57] |
|
Šodien sanāca iet cauri Rīgas centram pus deviņos no rīta un tā bija tik laba sajūta - skatīt ikdienā miljonsreižu skatītās vietas pavisam citādas un sajusties, ka tās tādas šorīt tikai man (jo neviena cita īsti apkārt nav). Tas viss kaut kā paver skaistuma čakras vaļā, tāpēc apsveru, vai nevajadzētu piekopt tādu ne-laika, ne-vietas stratēģiju - ierastās vietās atrasties neierastos laikos: pastkasti iztukšot divos naktī (mazums, satiec kaimiņu, ko citādi nekad nesatiktu), iesākto grāmatu lasīt nevis vakarā pirms iemigšanas, bet no rīta, starp pamošanos un piecelšanos; darba ēdnīcā iegriezties nevis pusdienslaikā, bet brokastlaikā, pusdienās aizejot mājās (kas manā gadījumā būtu iespējams). Mani vienmēr ir vilinājis arī notestēt naktsdzīves fenomenu - cik būtiska ir pati nakts (tumsa, it kā guļamais laiks?) nakts dzīves sajūtās - vai to pašu nevarētu darīt dienasgaismā? dienas vidū? no rīta? Bet tur jau vajag veselu revolucionāru armādu. |
|
|
| |
[25. Feb 2008|20:03] |
Gints Grūbe par vecas mīlestības reanimēsanu: cilvēks jau atceras tikai to, kas ir tagad, bet aizmirst konkrēto sajūtu, kas viņam bija tajā brīdī. Tā ir bīstama lieta - aizmiršana, bet reizē arī varbūt laba.
Atbtraucu pie mammas un te ir mana sieviešu žurnālu lasītava, iekrājusies vienmēr prāva kaudze tā, ka sankāk vien izšķirstīt, vienlaikus šķetinot sarunu t.i. "ja? ak tā? nu ja nu ja. ak tad tā.." - mammas runas plūdu īsajās pauzītēs.
Vispār simpātiski, ka tāds diezgan tipisks Latvijas intelektuālis piekrīt un runājas ar sieviešu žurčiku un nesmīkņā par jautājumiem, bet pēc saviem principiem kaut ko, turklāt diezgan kategoriski atbild. |
|
|
| svins todijs |
[24. Feb 2008|18:56] |
|
Nu biju es ar uz to Sviniju Todu, Bērtona jaunāko darinājumu. Bet ek, kaut kā garlaicīgi bija. Visādi viņa iepriekšējās filmās salasīti motīvi, mazliet trūkstošs neparedzamības moments. Un viņam raksturīgo ciku-caku smalkumu arī mazliet pietrūka. Turklāt Depam viena grimase visu filmu - man pašai sāka piere sāpēt uz viņa saraukto kroku skatoties. |
|
|
| rosa |
[17. Feb 2008|19:21] |
Noskatījos doķeni par skandalozā vācu kinorežisora Rosa von Praunheim (skatuves vārds Holger Bernhard Bruno Mischwitzky) Zināms un skandalozs ar savu izaicinošo izturēšanos, filmām, geju tiesību aizstāvības aktivitātēm.
Nu lūk, un šis apmēram 60 un cik tur gadu vecumā no mātes uzzina, ka ir bijis adoptēts kara laikā, turklāt Rīgā. Un par to tad arī dokumentālā filma - sakņu meklēšana LV. Un rezultāts skandālista biogrāfijai piedienīgs - brīnumainā kārtā izdodas uzrakt, ka piedzimis viņš Rīgas Centrālcietumā, vācu izcelsmes mātei esot apcietinājumā.
Kaut kur jau šis stāsts bija vīdējis, šķiet, Dienas slejās. Bet vispār, zinot, cik ļoti latviešiem patīk atrast un izcelt visādu tur talantu latviskumu (pat ja tas ir šķietams), taisni vai brīnums, ka filma tā ar nav rādīta nekur publiski. Filma ar gana veiksmīga un interesanta, īpaši jau latvietim. |
|
|
| borisa faktors priekšlasījumos |
[29. Jan 2008|09:21] |
Vakar, sēžot publiskajā lekcijā par Dadaisma kino (jaunajā Rīgas mākslas telpā) mans galvenais pārdomu temats bija cilvēka izturība pret lekcijām - kopš zināma vecuma ir ne-nor-mā-li grūti neaizmgt, sēžot un klausoties kādā, pat ja stāstītais šķiet saistošs. un kaut kā neatceros klanīšanos pamatskolas laikā. varbūt tas saistīts ar pieaugšanu un autoritāšu izzušanu - pats liecies sev baigais gudrinieks un ķermenis fiziski neņem pretī cita gudrinieka stāstus.
nu bet tās jau tādas muļķīgas pārdomas tikai lai sevi noturētu nomodā. Boriss Avramecs gan necīnījās - šņāca, galvu atgāzis. Bet bija pirmais un vienīgais gatavs pajautāt jautājumu pēc lekcijas beigām - uz to daļu viņš uzmodās. |
|
|
| nefokusēts radošums |
[9. Sep 2007|09:50] |
operacija orfejs lno: Keidža mūzika, kuru nemaz tik bieži Latvijā nedzird, Radio koris, kurš pēdējos gados ir kļuvis par vienu no jutekliskākajiem latviešu mūzikas instrumentiem un minimālisma mūzikai tik atbistoši lakoniski režijas paņēmieni - viss, lai paceltu vismaz metru no krēsla nacionālajā operā. bet man kaut kas pietrūka, jāatzīst. Varbūt vajadzēja pārlasīt mītu par Orfeju un Eiridīki pirms tam.
Ak jā, un gaismas režija bija brīnišķīga, beigās izmantoja dūmus un gaismas staru, kas veidoja tādu kā zaļu vilni/aizkaru, kas palēnām pārņēma arī publiku, uz brīdi atklājot, tad atkal aizklājot skatuvi. Efekts līdzīgs kā "degošajai baznīcai" Dānijā
Šī sakarā pārlasīju Keidža biogrāfiju wikipedijā un aizķērās lielisks formulējums: "He said that even before he chose a musical path, he had an unfocused desire to create." Man tiešām dažreiz liekas, ka ir cilvēki, kuru vienkārši ir talantīgi un tā ir vairāk vai mazāk nejaušība, kuru jomu viņi izvēlas (galvenais: izvēlēties). Tajā pašā laikā tā nefokusētā radīšanas sajūta gan jau pazīstama daudziem, nez vai tas vienmēr ir tikai fokusa jautājums.. |
|
|
| |
[5. Maijs 2007|21:20] |
dzelzceļa muzejā blumbergs. patiesībā "bensons.blumbergs.leģenda." traucē jau tik ciešā blumberga piesiešana hondām, piem. izstādes pavadteksta norādes uz to, kā Bensons auto atbilst Japānas filosofijai utml maigi sakot šķebina. bet nu nenozags, nenozags nekāda honda un pīārs uzmanību blumbergam.
iespējams, labākais apgaismojums, kāds zīmējuma tehnikai jebkad bijis Latvijā.un atmosfēra (par spīti hondām)
un iespējams, vien no labākajiem zīmolvedības, pīāra un velnzinkādiem gājieniem, pat ja dažiem šķebina.
dīvainā kārtā, šķiet, izstādi nolemts glabāt slepenībā - neietu garām, nezinātu. bet blumbergs taču.vajag aiziet. |
|
|
| hipiji |
[1. Maijs 2007|23:16] |
|
njauši uzķēros uz ziemeļu pavasara piedāvātās filmas "kopā" LTV1. vismaz to kā, ko paguvu apjēgt - par bērnu dzīvi hipiju kopienā. man patīk. atmasko hipiju kopienu burvību jebšu tās trūkumu. |
|
|
| pusdienas |
[1. Maijs 2007|14:50] |
liellopu gaļa rabarberu mērcē, garnēta ar fizāļiem - un kas to būtu domājis, ka tāāādu iedvesmu man spēj dot maxima. tajā, kas pie ulmaņgatves, tiešām daudz vairāk dārzeņu kā rimčikos un neviens nekaunīgi nepiešmauc kā centrāltirgū. lai gan - pirms divām dienām iepērkoties tirgū pagadījās absolūti pillā pārdevēja un tas skats, kā viņa sašūpodamās centās man atlingot kartupeļus pāri savam ar dārzeņiem nokrautajam galdam, bija tiešām filmēšanas vērts. |
|
|
| grāmatas interjerā |
[30. Apr 2007|19:14] |
pauls bankovskis jaunajā rīgas laikā mazliet parunājis par grāmatu neizlasīšanas fenomenu (bet kaut kā raksts beidzas, neko nepasakot). zīmīgi un mierinoši, ka līdz galam neizlasītās grāmatas atkārtojas vai vismaz dažkārt sakrīt ar manējām.patiesībā jau līdz galam neizlasīto ir daudz vairāk, bet tikai to grāmatu, kas iekļautas kaut kādos abstraktos publicitātes lokos, neizlasīšana mūs mēdz nedaudz uztraukt vai vismaz izbrīnīt, jebšu mēs vienkārši mazliet ilgāk papūlamies "varbūt aizies.." garā. otra zīmīgā lieta, ka nesenajā aptaujā, kuru bankovskis veicis savā blogā, uzkrītoši bieži ierindojas "Dienas bibliotēkas" nosaukumi, kas citādi vsipār sarakstā neparādītos (nu kurš gan atcerētos dvēseļu puteni tagad).
Man patika, kā par Dienas Grāmatu sēriju izteicās kāds mans kolēģis "..nu man liekas ideāli, es arī biju tieši nolēmis iekārtot sev bibliotēku, nu man patīk.." - viņš to bez ironijas, bet atslēgas vārds, manuprāt ir "iekārtot" - tā kā nopirkt tapetes, pufus un pieskaņotas grīdas līstes. kad biju vācijā, līdzīgu vācijas avīzes sēriju pamanīju kādā studentu dzīvoklī, gribēju pačamdīt un atklāju, ka visa 15 grāmatu virkne vēl stāv celofānā ievīstīta..kādu gadu vai divus pēc pirkšanas.. |
|
|
| gunčas šarmantā vaļsirdība |
[30. Apr 2007|19:05] |
mūsu pašu Guntis in memorium of Boriss:
Kad Maskavā parakstījām armijas izvešanas līgumu, tirgojāmies par Skrundas lokatora nomas maksu. Vispirms bija runa par termiņiem. Ieminējos, ka varbūt lokatoru var klapēt ciet jau rīt. Jeļcins palika dusmīgs, sarkans: Ulmaņis! Ja ķebja armiju vivel? Vivel. Ti čto, ņe možeš priņjaķ rešeņije, čtobi lokator ņemnožko porabotal? Čto on ķebe? Ti dumaješ, mi napadaķ sobirajemsja?9 Dzīve pierādīja, ka būtībā tā arī bija — gads šurp vai turp neko neizšķīra (Klintons man ne reizi neteica, cik ilgi lokatoru vajadzētu paturēt, sacīja, ka tas atkarīgs no Latvijas un Krievijas vienošanās). (SestDiena, 29.04.07)
brīnišķīgi parāda, kā te viss notika 1990-tajos - principā vienojas Bils un Boriss, Guntis tikai priecīgs, ja pa vidu nav saladis kaut ko dēlī. šarmanta vaļsirdība, manuprāt. |
|
|
| |
[16. Apr 2007|18:33] |
nesen kādā priekšlasījumā dzirdēju, ka 70% pasaules iedzīvotāju mūsdienās darot intelektuālo darbu, kam gan sevišķi neticu, apjaušot "attīstības valstu" (mani mūždien smīdina šis politkorektais apzīmējums) apdzīvotību un nodarbinātību. lai nu kā, vismaz manā gadījumā mana intelektuālā ikdiena nereti rada pasaulīgas raizes par izdarītā jēdzīgumu.proti, es ļoti labi apzinos, ka pasaule turpinātu funkcionēt bez manas aroda un prasmēm. nu kaut vai tīri banāli - ekstrēmos apstākļos - nu tur karš vai epidēmija vai pārcelšanās uz trešās pasaules valstīm :) - tik daudz no mūsu attīstītās pasaules čubināšanās kļūs lieka un bezjēdzīga.protams, protams, pasauli uz priekšu virza "intelektuāļi" nevis ogļrači, tomēr es laiku pa laikam izjūtu nepieciešamību izdarīt kaut ko praktisku, sataustāmu, nu kaut ko, ko var izdarīt bez datora, informācijas un breinstormiem, kaut ko, kas ļautu uz vectēva jautājumu "ko tad tu īsti dari?" atbildēt ar vienkāršu nepaplašinātu teikumu, kas turklāt viņam būtu arī saprotams.
pārkrāsoju sienas, vārdusakot.nu gandrīz pārkrāsoju.vēl jāsagaida viena svaigi aizšpaktelētā cauruma izžūšana. un jāpiezvana vectēvam. |
|
|
| zaļās drogas |
[9. Apr 2007|16:19] |
|
sēž meitenes "drogās" pie kases un automātiski bāž katru pirkumu plastmasas maisiņā. pat ja tas ir mazs knibucītis sērkociņkastītes lielumā, kurš nav smērējošs, līstošs, pilošs vai citādā veidā maisiņā bāžams.kad laipnā balsī palūdzu, ka "maisiņu nevajadzēs, lūdzu", NEKAD tas netiek saprasts ar pirmo reizi. pirmkārt, tāpēc, ka viņu klientu apkalpošanas kodeksā acīmredzot tāda iespēja netiek paredzēta, otrkārt, tāpēc, ka tur pilnīgs robotiņš tev pretī sēž un bieži vien bez latviešu programmatūras. un tad kad lūdzu vēlreiz, lielāka daļa no viņām to uzskata par piekasīšanos vai personīgu aizvainojumu. nu kā var veikals, kas šitik idiotiski šmucē dabu vēl saukties "drogas"? |
|
|
| legāls&bezjēdzīgs |
[7. Apr 2007|22:50] |
turpinot par autortiesībām, kuras esmu pārkāpusi ginta apsīša gadījumā, nesen darba pienākumu spiestai nācās uzzināt (varbūt atkārtot), ka:
1. darbavietā klausīties mūziku ir legāli tikai ar austiņām (tā, lai citi nedzird)
2. nelegāli ir arī no legāla CD nokopēt failus uz cietā diska, jo tas netiek aplikts ar datu nesēja nodokli (kādreiz esot bijis, bet izplatītāji protestējuši, ka nepamatoti sadārdzina cenu, nodokli atcēla, kas tad arī padara visu pārrakstīto nelegālu. tā vietā tu vari no legālā diska ierakstīt zibatmiņā vai citā datu nesējā, bet ne uz cietā diska)
principā šie un līdzīgie programmatūras autortiesību aspekti to karojošos aizstāvjus padara par tādu jocīgu sektu, kas cīnās par izmirstošu ideoloģiju.kas, protams, nav nekāds jaunums. un tomēr, tāda institcionalizēta bezjēdzība mani mēdz izklaidēt vai vismaz pārsteigt (ja tas nav viens un tas pats). |
|
|