| ne-laiks un ne-vieta |
2. Mar 2008|11:57 |
|
Šodien sanāca iet cauri Rīgas centram pus deviņos no rīta un tā bija tik laba sajūta - skatīt ikdienā miljonsreižu skatītās vietas pavisam citādas un sajusties, ka tās tādas šorīt tikai man (jo neviena cita īsti apkārt nav). Tas viss kaut kā paver skaistuma čakras vaļā, tāpēc apsveru, vai nevajadzētu piekopt tādu ne-laika, ne-vietas stratēģiju - ierastās vietās atrasties neierastos laikos: pastkasti iztukšot divos naktī (mazums, satiec kaimiņu, ko citādi nekad nesatiktu), iesākto grāmatu lasīt nevis vakarā pirms iemigšanas, bet no rīta, starp pamošanos un piecelšanos; darba ēdnīcā iegriezties nevis pusdienslaikā, bet brokastlaikā, pusdienās aizejot mājās (kas manā gadījumā būtu iespējams). Mani vienmēr ir vilinājis arī notestēt naktsdzīves fenomenu - cik būtiska ir pati nakts (tumsa, it kā guļamais laiks?) nakts dzīves sajūtās - vai to pašu nevarētu darīt dienasgaismā? dienas vidū? no rīta? Bet tur jau vajag veselu revolucionāru armādu. |
|