|
16. Apr 2007|18:33 |
nesen kādā priekšlasījumā dzirdēju, ka 70% pasaules iedzīvotāju mūsdienās darot intelektuālo darbu, kam gan sevišķi neticu, apjaušot "attīstības valstu" (mani mūždien smīdina šis politkorektais apzīmējums) apdzīvotību un nodarbinātību. lai nu kā, vismaz manā gadījumā mana intelektuālā ikdiena nereti rada pasaulīgas raizes par izdarītā jēdzīgumu.proti, es ļoti labi apzinos, ka pasaule turpinātu funkcionēt bez manas aroda un prasmēm. nu kaut vai tīri banāli - ekstrēmos apstākļos - nu tur karš vai epidēmija vai pārcelšanās uz trešās pasaules valstīm :) - tik daudz no mūsu attīstītās pasaules čubināšanās kļūs lieka un bezjēdzīga.protams, protams, pasauli uz priekšu virza "intelektuāļi" nevis ogļrači, tomēr es laiku pa laikam izjūtu nepieciešamību izdarīt kaut ko praktisku, sataustāmu, nu kaut ko, ko var izdarīt bez datora, informācijas un breinstormiem, kaut ko, kas ļautu uz vectēva jautājumu "ko tad tu īsti dari?" atbildēt ar vienkāršu nepaplašinātu teikumu, kas turklāt viņam būtu arī saprotams.
pārkrāsoju sienas, vārdusakot.nu gandrīz pārkrāsoju.vēl jāsagaida viena svaigi aizšpaktelētā cauruma izžūšana. un jāpiezvana vectēvam. |
|