Pirms apm. 20 gadiem jaunajā darbavietā psihologs uzdeva tādu pašu jautājumu. Nodomāju - cik stulbi identificēt sevi ar dzīvnieku, tomēr atbildēju - kaķis. Kāpēc? Viņš ir graciozs un neatkarīgs. Pēc sarunām pajautāju kolēģim, ko viņš atbildējis.Būdams kungs pāri 50 gadiem, pēc izglītības ārsts, viņš atbildējis:"Kāpēc gan? Es negribu būt dzīvnieks!" To es vienmēr atcerēšos, jo līdzīga doma bija arī man, bet nebija drosmes tā atbildēt.

(Reply to this) (Thread)

Ārstam, man šķiet, tas ir ļoti normāls pretjautājums. Kad draugs man to prasīja, es diezgan ilgi klusēju, jo tajā brīdī tiešām negrib~jās būt nekādam dzīvnieciņam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tai brīdī (un arī šobrīd), man liekas, viņam kā ārstam tāds jautājums šķita pretdabisks (kā Tu jau rakstīji), bet galvenais - augstāka pašapziņa, lai nesniegtu atbildi.
Protams, ja draugs prasa, tad domas iet citus ceļus :))

(Reply to this) (Parent)