Bet tad, kad kāds tev uzsauc: "Ha, tā tev arī vajadzēja!", tu vari pret viņu augsprātīgi pavīpsnāt, nevis sabrukt kā maza nelaimes čupiņa, noslīktdama savos punķos un asarās.

Tu esi precīzi uztvērusi, tas tiešām bija domāts Tev.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aiz lepnuma nezinu, kur likties.
Klau, viens jautājums - tu tiešām vienmēr seko pat saviem padomiem?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Da liecies, kur Tu gribi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Oj oj oj, viens ir apvainojies.
Vienkārši man gluži viss neliekas, ka mēs būtu īsti tik tuvas, lai izteicieni no tevis stilā "Tas, ko tu jūti, vienkārši ir nepareizi," tiktu uztverti kā neizbēgams ļaunums nevis kā brīva un faktiem ne pārāk atbilstoša intepretācija par tēmu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ne prātā nenāca Tev dot padomus, kur nu vēl uzbāsties ar savu pareizumu. Tā tiešām bija brīva interpretācija, kaut arī šoreiz domu inspirēji Tu, bet varēja būt jebkurš, tikai atšķirībā no jebkura, Tevi Tava intuīcija nepievīla.
Ok, esmu nedaudz apvainojusies, kā redzu, Tu arī, tātad esam kviti?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es neesmu.
Tur jau ir tā problēma - ar cibu mana dzīve ir tik ļoti publiskota un daļēji padarīta par bez maz vai Latvijas tautas īpašumu, par kuru viedokli var izteikt kurš katrs.
Un es nezinu, vai man tas īsti patīk un vai tas īsti ir prāta darbs. Bet tas noteikti nav tikai emociju jautājums. Vienbkārši nāk apjausma, ka ... Cilvēki mani klausās. Es nevāros te savā sulā, es neesmu viena pati te, un visi tēli cibā ir reāli - reāli cilvēki. Un tad paliek bailes. Par savas nabaga dzīves un nabaga iekšējo refleksiju publisku preparēšanu un visa šī procesa atbilstību sapratīgai uzvedībai.
Kā reiz stāstīju gorgonai par kaķiem, kas, nevarot izšķirties, ko darīt tālāk, šūpo asti. Es ar šūpoju asti un nevaru saprast.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad Tu man pietrūksi.

(Reply to this) (Parent)