Es neesmu.
Tur jau ir tā problēma - ar cibu mana dzīve ir tik ļoti publiskota un daļēji padarīta par bez maz vai Latvijas tautas īpašumu, par kuru viedokli var izteikt kurš katrs.
Un es nezinu, vai man tas īsti patīk un vai tas īsti ir prāta darbs. Bet tas noteikti nav tikai emociju jautājums. Vienbkārši nāk apjausma, ka ... Cilvēki mani klausās. Es nevāros te savā sulā, es neesmu viena pati te, un visi tēli cibā ir reāli - reāli cilvēki. Un tad paliek bailes. Par savas nabaga dzīves un nabaga iekšējo refleksiju publisku preparēšanu un visa šī procesa atbilstību sapratīgai uzvedībai.
Kā reiz stāstīju gorgonai par kaķiem, kas, nevarot izšķirties, ko darīt tālāk, šūpo asti. Es ar šūpoju asti un nevaru saprast.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad Tu man pietrūksi.

(Reply to this) (Parent)