Grūti atbildēt uz šo.
Viņš iemīlējās. Pateica, ka iet prom. Es iedevu mēnesi laika, lai pārdomātu savu izvēli un atgrieztos. Atgriezās. Bet ar lūgumu, ka ļauju paturēt to otru kā mīļāko. Es atļāvu. Taču nākošajā vakarā viņš aizdevās pie mīļākās un es sapratu, ka nevaru tā - mums nekas līz galam nebija izrunāts, bet šis aizskrien prom. Un tad arī tapa šis ieraksts.
Nākošajā dienā atnāca atpakaļ un izlūdzās vēl vienu iespēju sākt mīlas trīsstūra stāstu no sākuma un visu izrunāt.

Atvaino, ka iejaucos. Bet šitas ir fucked up. Cieni sevi.

Zinu.
Katru dienu, katru stundu es domāju, cik ļoti ir jābū salauztam, lai pieņemtu šādu situāciju. Es zinu, cik tas viss ir ļoti nepaeizi. Es zinu un saprotu.
Mijas brīži, kad es nevaru atteikties ar brīžiem, kad brutāli negribu atteikties no visa, kas mums bijis un varētu būt.

Viss labais, kas bijis tur paliks.
Kas varetu būt, tam vairs nav īsti nozīmes. Viss risinās šobrīd.
Man pats fakts, ka vīrietis var lūgt savai sievai, ļaut satikties ar mīlako liekas baisi. Gribēja but atvērts un turpināt sēdēt uz diviem soliņiem? Tā ir necieņa pret sievieti. Iesaku neļaut sevi čakarēt. Tu esi tā vērta, lai Tevi cienītu un pa īstam mīletu. Spēku Tev.

Paldies Tev.
Stulbākais, ka šobrīd ir uzradies vīrietis, kas cienītu, mīlētu un būtu īsts vīrietis. Viņš ir fantastisks.
Bet man viņš šobrīd nav vajadzīgs kā vīŗietis, man vajag manu vīru.

Uzreiz mesties jaunās attiecībās ir neprāts, tāpat kā palikt esošajās, kurās vīrs Tev saka: " "Mīļā" es mīlu citu sievieti ".
Kas ir gājējs, tas aizies agrāk vai vēlāk. Tavās rokās ir izvēle, cik ilgi atļausi sevi sāpināt.