│₪│₪│₪│₪│

un tā, kā tripoju uz ielas, neviens cibā nevar pārspēt. es ļoti vaktēju cibu, zinu visus. truly, citi vnk pateiktu "nav vērts", ne jau nevarētu

Svarīgi ir nepadoties uz ielas. Kā dzirdu, mani viss rajons jau zina. Un kā labu eksemplāru.
Tikko bija krievs, es maucos smiltīs, viņš klāt. Piecēla, lai iet prom, sirsnīgi. nožāvos otrreiz, atkal klāt. Rajons ir krievu, bet sirsnīgāko krievu. Es negribu mainīt dzīvokli pret pareizi saķķemētiem, idotiem hipsteriem, rīgas labākajā galā

Siļķe, renģe, laikam zemākās ēdamās sugas. Daudz ķerās tīklos.
Bet ja pareizi gatavotas, ir ņamm.
Es esmu lasis. Tik dārgs, ka veikalā netļaujos

Vai, cik labi.
Piedzīvoju tumšāko punktu. Tu atnāc lāpīties, katru sekundi domās līdz veikalam "tūlīt jau būs, vnk ej, nedomā pilnīgi neko". Jau par metru mazāk. Un pie bankomāta, huju, kartes nav. Es nekritu panikā. Man acis jau bija izslēgtas. Es vnk domāju, ka finālā tā nenotiks. Par to, kas būtu ja notiktu, man izdevās noraidīt.
Atskaitīja Gunta, uz otru, kreiso kontu.
Esmu teicami uzlāpījies. Es visu mūžu mīlu to sievieti. Mēs esam piepildījuši visus Bībeles baušļus.

Protams, Gunta saņems atpakaļ uzreiz, kad būšu mājās.
Var jau no telefona, bet stunda 20 eiro viņai neko nenozīmē.
Neciešu smartphones, no kura rakstu

sjis rīts
https://www.facebook.com/share/r/1K3Crtr3ro/

bet sapnī nodūru maiju
lēniem dziļiem dūrieniem

divas man vismazāk mīļās spēles ir "kur ir mans telefons?" un "kur ir otra zeķe?". diezgan ātri apnīk, teikšu godīgi. pusaudža gados es ļoti daudz spēlēju "kur ir manas atslēgas", tik daudz, ka biju ar to reāli novedusi gan sevi, gan savas ģimenes locekļus. vienbrīd man pat bija breloks, kurš reāģēja uz skaņu - ja tu istabā nobļaujies, tas sāk pīkstēt. vēlāk gan šo izklaidi izbeidzu pilnībā. tagad šo spēli sāka spēlēt mans bērns, bet - tā kā man tajā ir tik liela pieredze, varēju dot vadlīnijas kā no tās izvairīties un, iespējams, ka daļēji tāpēc un daļēji arī tāpēc, ka viņa galu galā neesmu es - viņa to spēlē ievērojami mazāk, nekā es tai vecumā.

kas attiecas uz ieraksta sākumā minēto rotaļu, m tādas nespēlē, bet viņš vienmēr atrod to, ko es pazaudēju, pie tam diezgan ātri. kā viņš to spēj man nav līdz galam skaidrs.

atcerējos vēl, ka vienai manai paziņai bija stāsts par citu spēli, kas saucās "kur ir manas zeķbikses" un zeķbikses viņai, ejot pa ielu, sāka slīdēt laukā no vienas kājas garajām biksēm.

manī plosās demons, viens no tiem krāsainās plazmas uzplaiksnījumiem, kas varbūt palīdzētu radīt iespaidīgus mākslas darbus, bet tā vietā mēs kopā vienkārši iesim čučēt un grimsim iekšējo konfliktu murgu valstībā iekšējās ploses revolūcijas valstībā patiesi gardā naidā pret pasauli OOOO JAAAA!!!!!! paldies par plutonu, mazā pundurplanēta lai krīt visas stikla bumbiņas lai plīst visas vecās stīgas anatomijas botānikas saknes lai vilciens aizbrauc un atstāj Berliozu uz sliedēm bez galvas! LAI

Es gribu tavu pussī, un arī nekad. Mani tik ļoti interesē pussī, reizi nedēļā, kad piespiežu sevi apmierināties, jo troksnis kļūst neizturams.

Ne šobrīd. Bija pirms pāris dienām.
Uz amfetamīna mēdz būt vajadzība 3x dienā. Reti, kā pats amfetamīns, meibi max 2x gadā, ne vairāk.

Es mīlu gotus. Krāsainos tetovējumus uz Feitas muguras

/lēta pseidogotu mūzika/

Es jautāju MI par tavu vārdu. viņš atbildēja:

Nosaukt Ingunu par “vikingu vārdu” būtu pārāk skaļi. Precīzāk: latvisks jaunāku laiku sieviešu personvārds ar iespējamu ģermāņu/skandināvu sakni. Turklāt uzticami avoti konkrētu nozīmi tam īsti nedod — interneta “vārdu raksturu” apraksti lielākoties ir sacerējumi.

neliels ptsd