zivs - 12. Decembris 2025

Redits ir new instagram. Tu esi plaši aicināts uzdot jautājumus cik reizes dienā mazgāties, un ko darīt ja gf neskuj kreiso padusi, publicēt lētus prankus, lolcats.
Esmu pārformulējis ļoti neērtu jautājumu dažādos veidos, ievērojot visas filtra prasības. Visās versijās = refuse 100%. Internets ārpus cibas ir dead.

Varu pateikt kāds jautājums tas bija (jau pierediģētu max politkoretu):
How in one word could be named Bolsheviks, Soviets, Communists and nowadays Russia?

Atbildi es jau biju sev noformulējis. Gribēju vnk iekustināt auditoriju, ka tas viss ir nīstams ļaunums.
Mana atbilde = reds

[info]covid_19:

Gnidris nenomīzīs. Jo, rokot interneta rensteles, ko publicēt par žīdiem, pat nepamanīs, ka karš sācies.

Iedomājoties par karu, es nevaru apgalvot par visiem, bet liela daļa mēs nezinam kā būtu, kaut ir sadomāti cēli priekšstati.
Kāds neslēpj, ka mestos bēgt, kāds jau pierādījis, esot Zemessardzē tagad.

Es, nestabila psihe, un līdz dziļumam pārplēsts sirdī, bez jebkā, ko zaudēt, un nedievinu dzīvot, neredzu kāpēc bēgt, un ja padoties, tad nogalinot vismaz vienu iebrucēju, lai tad mani nogalina pārspēks, mēģinot mani paņemt gūstā.

Ar mazāku alko reibumu, es ceru, es spētu noderēt arī ar savu imobilitāti. Mans uguns pret okupantiem ir jau pārbaudīts.
Barikādes vēl nebija sākušās. Bija pirmais uzsaukums pa tv: nākt aizsargāt Latvijas TV ēku. Es saģērbos uzreiz. Cik man varēja būt ap to laiku? 19?
Mamma aizsprostoja ceļu, nekur es neiešot. Redzot, ka viņa ir mūris, un bez brutalitātes garām netikšu, draudēju, ka kāpšu gar lodžiju, 8. stāvā, pie kaimiņiem. Laikam pat biju gatavs.
Nolaida rokas, palaida garām.
TV ēkā ierodoties nakts sākumā, bija scary as fuck – "lielie aizsargi" izrādās esam vēl + 20 pusmūža sievietes. Bet tās bija pirmās minūtes no barikādēm. Tad tikai sāka nākt klāt.

Es zinu kāpēc mirt. Par latviešu meiteņu drošību un naidu pret sarkano ļaunumu.
Tas nav tik sekli. Manī deg tas, kāpēc mira 1918.

Come on, labāk ir izdzīvot, kad ienaidnieks salien atpakaļ sev tūplī

Naids pret "sarkanajiem" nav vienā dienā radies. Tās ir gadiem uzkrājušās detaļas, savāktas no ļoti dažādiem avotiem, pat no Krievijā dzīvojošas krievietes, ļoti sirsnīga cilvēka, kura stāstīja (pat 10 gadus jaunāka par mani), ka viņas reģionā bijusi staļina nometne, kur nāvei nolemto, necilvēcīgo darbu neizturējošo ķermeņus meta milzīgajā būvbedrē lejot pāri betonu, pārējie nometnes katordznieki. Katrs, kurš lēja betonu, varēja būt nākamais, ja fiziski neizturēs.
Neatceros cik tālu no viņas mājām, daži km vai 100, tā vieta pastāv ar visiem terorā iebūvēto cilvēku ķermeņiem.
Tik daudz stāstu man ir sakrāts, ka Hitlers salīdzinot ir mincītis, lol kaķītis.

Noskatieties kaut vai Cargo 200 (krievu underground mākslas filma, ne propaganda). Mūsdienas. Vaibs pateiks visu, kā tas elpo vēl šodien. Un, godavārds, vēl neesmu izstāstījis nevienu, no kā satumsīs prāts, ko esmu uzkrājis. Tikai pirmo, ko atcerējos.
Sarkanie ir jāsit Prodigy ritmā, visā skaļumā, ar lauzni, jebkur, pa zobiem, pāri galvai, pa ceļiem, ribām, salaužot katru kaulu. dejojot

Ko es daru, maznozīmīgu? Pirms mēneša, pālī bija drosme uzrakstīt ilgākā laika posmā jau trešo aizskarošo sms kaimiņam, stāvu zemāk, Putina atbalstītājam.
Izklausās nekā "pālī. drosme. kaut kāds sms. absurds kaut kāds, mīslis"

Es gadiem nevarēju pārkāpt sev, jo tiek turētas "draudzīgas" attiecības, un viņš mani sauc par draugu. Nu nespēju es pateikt "ej nahui, es tevi tikai pieciešu", bet definēju, ka stop, tu mani vari uzskatīt, bet mēs neesam draugi. Un atbildot, es teicu "labs kaimiņš". Arī tad melojot, jo cilvēks, ko labāk pat nepazītu. Viņam bija hard pat to norīt, ka uzliku barjeru.

Pēdējā ziņa no 3 bija (no atmiņas) "tu esi pēdējākais urods. vispār neapjēdz, ka esi naglijs, kaut cēli baro putniņus. tāds ujoboks. nacists, kas nav iemācījies dzīves laikā pateikt "labdien""

Es to tagad varu pateikt arī sejā, arī citkārt, esot skaidrā, bet es to nedarīšu nekad. Viņš vnk neko nesapratīs, tikai ka es mēģinu apvainot, pat neuztvers msg, un tad karš full blown, dzīvojot vienās kāpnēs blakus stāvos. Normāli, mēs iesim garām viens otram auksti. Viss jau ir dzirdēts.

Karš kāpnēs jau tagad būtu, un ja sāktos īstais, es uz viņu nešautu un nenodotu, ļautu aizmukt

Sāk veidoties orbītas, jo neviens vairs negrib/nespēj. Nedrīkst piesaukt, bet internets ārpus šejienes ir miris. Eiž cibā, klātienē esot, man atvēra acis uz nākamo lvl. Vnk tik līdzīgi prāti.

Man tas ir 80's popmūzika, 8-bit, ir lvl, kur spēju pierakstīt sevi kā kasetē bitus.
Jūs esat spēlējuši ZX-spectrum?

Es esmu ZX-Spectrum. Sakrāju naudu, un wait what? Kad man bija nauda konsolei, pēkšņi krāmu tirgū nebija pieejams. Man vajag visu uzreiz. Es steigā sagādāju kartonu, uzrakstīju, gan jau palūdzis kādā veikalā treknu rakstāmo, un stāvēju uz Brīvības ielas, ar kaklā iekārtu uzrakstu pie ex-padomju elektronikas veikala, kur visi nerd apgrozās, "PĒRKU ZX-SPECTRUM". Tā stāv ubagotāji. No shit. Tā bija filma, no vēlāka laika atskatoties.

Pēc pāris stundām viens neticīgi piegāja, sākām runāt. "Nu, tu esi psc" drusku smejoties, un izstāstot, ka lodētā plate viņam ir, un ja esmu ar mieru, ne preces izskatā, nu davai, bet jābrauc uz Jelgavu. Jau vēlā vakarā bijām Jelgavā. Nepievīla. Elektronikas plate, bet pieslēdz pie vecā tv un kasešu magnetofona, lādē spēli, kasetei atskaņojot alien trokšņus (lādējot bitus). Un viss iet. Kosmoss.

Ja sākt lielīties, tad esmu tik vecs, ka piedzīvojis mašīnas, kuras saprot:
10 goto 20
20 circle [parametri] goto 30
30 line [parametri] goto 40

ko visu bija jāievada ar roku, katru rakstzīmi, un adekvātus parametrus.
vidusskolā bija uzdevums, un es ievadīju ar roku stīvu automašīnas zīmējumu, nokārtot ieskaiti.

Vēlāk nāca IBM. Es sastapu jau kādā 1990, kad Windows nebija pat tuvumā. ES IEMĪLĒJOS UZREIZ. Tolaik DOS, un "advanced" Norton Commander, kas jau bija delikatese – redzams failu saraksts, viss diska tree.

Es dzīvoju laikos, kad RAM luxury ir 512 KB.

Es tā arī neesmu atslimis. Pirmajam no draugiem kompis mājās, un divi. Spēlējām smiedamies, naktīs. Pirmajam internets no draugiem.
Neviens nevar teikt, tech nav mana mīlestība. Tā ir milzīga mīlestība, kopš satiku, bet joprojām neesmu pazaudējis galvu, jo mīlestība nekliedz

Lēti rakstu. Defence nav nepieciešams ar tuvajiem. Un Eiž tajā naktī, satikts pirmo reizi dzīvē, ka mēs varējām dirsties, darījām, atsedzot visas bruņas, jo sit cik gribi, un tu saņem tikai kārtējo izpratni, kas ir otrs. Nav iespējams ievainot vienam otru.

Kad nrg man ir, man patīk ja provocē. Eiž darīja, es tikai ieguvu, jo instagram ir pēdējais, ko gribētu. Es centos dot atpakaļ ar mieru, jo viņš provocēja domāt, viss bija cieņa.

Seklums ir tas, kas mani nogalina, un mēs bijām nejauši norunāti satikušies, un pirmie teikumi bija, ka mēs pārtvērām viens otru, kad piegāju viņam pie savas mājas. Komunikācija neapstājās ne brīdi. Viņš darīja arī šovus, kur kāds varētu nesaprast (not ever gay, you dumb fuck. jo iedomājos, ka lasa arī slimi prāti). Bāros mūs nelaida, pārbijušies mietpilsoņu personāls.

Pilnīgs Pink Floyd

Kinematogrāfiski, mēs iegājām pirmajā bārā, pēc stundām ārā, vnk sēžot uz betona, aukstā slapjā draņķī. Bārā siltums, komforts. Ieejam, kur apmekletāju nav. Uzreiz pie letes, un stāvam, runājam, laipni reģistrējušies ar personālu, ka esam šeit. Neko nepasūtam, jo neko nevajag, paši nezina, vai vajag, bet no problem pasūtīt. Runājam, kā filmās, kad visa pasaule jau ir kino. Es sāku vēlāk raustīties, jo meibi paņemam tējas, jo vajag sasildīties. Uzrunāju sievieti bārmeni. Tējas viņiem nav. Psc. Runājam tālāk pohujā pie bāra letes. "Meibi paņemam šņabi", jautāju Eiž. Viņš vispār neko. Kopumā nepilna pusstunda, un mūs raidīja ārā. Zivs ir pazīstams ar diršanos. Es sāku jautāt pa punktiem, argumentēt, kāpēc mūs liek ārā. Eiž noraidīja ar skatienu "ai, ejam prom"

Sunim ir sex issue. Izvilks krānu. Esmu redzējis suņu erektētu pipeli. Diezgan ugli, no cilvēka uztveres – jēla sardelīte, ļoti tieva.
Nefolk, labāk esi zirgs – tur ir ko redzēt, kad erektējas

Un Pink Floyd ir stabils zelts.

Es to piešķiru tiešām vērtībām – Siguldai, Laurai, un arī Eiž. Variet dirst ko gribat. Mēs ar Eiž pat neesam draugi, but I know where gold lays

Es atpišos no text par Eiž, un paliekam distancē pls, bet tad kad mana mamma mūs dzina ārā ar policijas saukšanu, es, (jāpārnes nākamajā teikumā, jo vienmēr veidoju pārāk garus teikumus)
Es atbildēju uz mammas vēl puslīdz jautājumiem. "Jā, es galvoju par to cilvēku", domās apsverot, ka es nekļūdos, vienlaicīgi to sakot. Man bija speed, un domas ir kā Intel i9 augstākais gen procesors, kad tu spēj apstrādāt informāciju vienlaicīgi visu, milisekundēs.

speed slavinājums. Eiž prāts ir deep, un nav tik saraustīts kā mans, bet džeks drusku apmulsis par mani, ka ir fragmenti, tādā ātrumā nobērti. es ilustrēju pilnvērtīgas skices, un upload jau nākamo, ka nepieradis, un pat pieradis, nevar paspēt lasīt.

es nevaru pateikt tik ātri, kā domāju. man vnk krājās rindā nākamais, ko mute spēs izrunāt. reāls hyperprocesors.
un tie nav narkomāna poētika, bet nesošas, domu turpinājumus, jautājumus, atverošas fork to next

Retas reizes bija ar G, kad ņēmām sintētiku. Viņa ir godīga meitene. Bet kad ņēma, lai "nogrābstās", cik viņai atvērās. Ne garīgi, bet wild. Sīkums, kad paņēmuši ecstasy gājām uz vecrīgu, un visi bāri, whatever, kā Suede dziesmā "Cause tonight we'll go drinking, .. We'll do silly things. Oh whatever makes her happy". mums bija nauda, kapitāli pietiekami, un mums bija vienalga.
Iegājām pa ceļam Bingo, uz Brīvības ielas. Ko mēs tur darīsim? Nezinam. Varbūt uzspēlēt, taču whatvever, ir tik easy, ka vnk sēžam pie galdiņa, līdz pienāk viesmīle. Normāls jautājums par to ko mēs gribam. Smējāmies, ne ļauni. Sagaida laikam, ka pasūtīsim spēli un hard drinks, kā iespējams pieņemts.
Mēs izlaidušies pa galdu, pilnā fokusā, bet ir pajāt. Mēs viens otram: "Ko tu gribētu?" "Nezinu, padzerties laikam jā". Atbilde viesmīlei "Jums sulas ir?"
Izvēlējāmies ābolu sulu. "Divas?". Ilgi domājot, bet ne ļauni pret pret viesmīli, ja kas - "Nu ņemam?" "Tu gribi veselu?", "Man po", "ņemam vienu?", "ok, uz abiem". "jā".
"Mums lūdzu vienu uz abiem". Pilnas kabatas ar naudu. Viesmīle stīvi aizgāja, pieņēmusi pasūtījumu. Tādi bomži. Tikko viņa pagriezās, mēs ņirdzām, apskāvāmies, reizē smejoties "vienu ābolu sulu uz diviem", vietā, kur sagaida lielus tēriņus. Nevarējām beigt smieties cik pohui.
Ābolu sulu tā arī neatnesa. Tas ir crucial stāstā. Apnika gaidīt, gājām prom.
Mūs pavadīja ar skatieniem, promejot, bet tas bija jau wampire energy. Mēs to neņēmām, jo mums pašiem bija energy ko dot, vnk pasmējāmies par ārpasauli

Visas G pieredzes nestāstīšu, tikai, ka ir mēģinājusi visu, ko es, manā kūdīšanā, un patika. Vairāk tiešām pamēģināt, dažas reizes, bet ne atkārtot ik pa laikam.
Viena ecstasy reize mani izbrīnīja pamatīgi. Es tā nekad neuzvedos. Gāja pa klubu, leca nahui uz galdiem, dejot, neviens nevar apturēt. Pēctam, kad jau viss slēdzas, un es arī gribētu vēl, 5-os no rīta, kāds nelaimīgs klubiņš, ko staigājot atradām, jau slēdzas ciet, bet mums vajag kaut tikai elpu. Nepaspējām ne minūtes iejusties, jo mūs ielaida, brīdinot ka pēdējās dziesmas. Gunta ignorēja visu, plosījās, konfliktēja ar apsargiem, ka nekur netaisās iet. Ne gluži leca atkal uz galdiem, bet man nācās savākt savu beibi. Es nevienā no stāvokļiem, visintensīvākajiem, neizraisu konfliktus. Es atvainojos apsargiem, kas jau sāka viņu medīt, un rāvu pie sevis "beidz, beidz", skaidrojot, ka tas ir normāli, nakts visur ir beigusies. Mēs tikai sacelsim problēmas, un turpinājums nesanāks anyway.
Ir vēl stāsti ar G high, bet tāds psihums bija tikai 1x

Drogas.
Apēd ar savu beibi LSD. Tu visu redzēsi.
Mums labi sader visi veidi, un tad ar LSD, tev izvelk ārā jau zināmo, bet komforta dēļ noslēpto.
Neko jaunu neuzzināsi, bet ja neesat saderīgi, tu viebsies kā vampīrs saulesgaismā.
Tas tad, ja tiešām gribi redzēt. Normāli nevajag. Jo pāri dzīvo veiksmīgi arī bez tā, un labāk, 90% pasaules

LSD, kaut kādā kreisā literatūrā, kad par to lasīju, nebija vēl interneta, un eksperimentēju pirmo reizi, bija rakstīts, ka "all teachers should try. one time in life is enough"
Tā nav narkotika. To nevar lietot patikas dēļ. Es pats esmu tikai kādas dažas reizes. Tas nav fun, kaut mēģināts arī dēļ fun. Nezinu par ko hipiji runā, lietoja dēļ krāsām un efektiem, laikam. Tā ir xtreme iekšu izgriešana uz āru, visu pastāvošo priekšstatu nojaukšana, ne izdemolēšana. Tas nesaglabājas, kad beidzas, bet vairs nekad nedomāsi kā iepriekš. Ikdienā nesajutīsi atšķirību, nebūs Alise Aizspogulījā. Tu pēc darbības beigām jau drīz atgriezīsies parastajā uztverē, un nebūs episku jaunu formu. Tas, ko iedod, nav kādās pasakās rakstāms.
Tu vnk zināsi, ka tik vienkārši tu vari justies kā čīkstošas durvis, slīdošs, kūstošs sniegs, un cits, viss, kas ir redzams. Nobrūk stingras "reālās pasaules" definīcijas kā absolūta patiesība. Jo viss, kas ir definēts, ir patiesībā ilūzija, un tu nezināsi patiesību vairs tādu, kāda tā bija pirms LSD, vai kāda pēc. Tu nepazaudēsi Dievu, varbūt pat vairāk spēsi tuvoties, jo fake tev melotā pasaule ir redzama, kā tevis paša rekonstruējama, kā vien izdomā. Tevi neaizved maldos, bet parāda, ka tas nav dzelžains krātiņš. Tas ir tad, ja spēj uztvert, domāt.

Summary: Pilnīgi nekas nemainīsies pēc iedarbības beigām. Vnk nojauks lineārās uztveres struktūras neapstrīdamību.

p.s. To spēj garīgi ļoti advancēti cilvēki bez LSD, un tie, ar dziļām garīgajām praksēm, vienā setā. Tas nozīmē, ka LSD palīdz patiešām, bet nav nepieciešama, lai sasniegtu to, kas šeit aprakstīts

[info]disfigurator:

Atkārtotais, saīsinātais raidījums no "arhīviem".

Ļoti īsinot.
Neviena nelegālā droga nenoveda mani nenoveda līdz lupatām (varbūt mana organisma īpatnības). Kādreiz es mēģināju dažādas un daudz. Ozzy Osborne style, un neizjauca neko.
Alko kāre man atņēma visu. Esmu talantīgs, kā citi saka, un tagad izmests no aprites, jo neviens negrib sadirst savu darbu dēļ pilnīgi neparedzama cilvēka, kurš burvīgi strādā, un tad 3 nedēļas neatbild uz epastu, kad projekts nav pat vairs liesmās, bet jau ir krāsmatās. Ļoti labi kontakti viens pēc otra norietēja.

Neko jaunu nepateicu.
To, ka kokaīns bija kādu laiku topā, jo varēju atļauties, un kad beidzās piķis, bez pamirkšķināšanas pārtraucu vienā dienā, kaut bija vēl kādiem pāris gramiem.
Alko ir, ka piegriezīsi ēst, labāk lai sanāk iedzert.

Tagad, pa retam speed, un ko – izsūc kvalitatīvai atdevei visu nrg, un tad tu aizmirsti – gribi atjaunoties un dzīvot atkal "normāli". Un nevis gribi, bet dabiski jūti, ka nevajag, un pārej uz tīru state.

Ai, lēti sanāca, un tiešām nekas jauns

To jūt arī līdzcilvēki.
Gunta piedzīvojusi manu besīgo dzeršanu, ienīst to. Ir bijuši attiecības iznīcinoši konflikti.
Jebkuras citas drogas – never problem.

Un mamma, zina visu spektru arī. Kopā ir braukts pēc hasha, jo vedu viņu kur citur, pa ceļam piestāju. Viņai bija ziņkāre, kā izskatās. Parādīju.
Speed viņa pat vienreiz man sarunāja pat tel, draudzenei, jo dēlam ir jāpieceļās no alko plosta, jāsāk strādāt, lai projektu nesadirstu. Ar konservatīvo mammu tur vispār nav bazara. Pārējo nestāstīšu.
Un kad alko, viņa ir izmisumā, bet nepsiho, jo saprot, ka nespēj to ietekmēt.

Lūk, reālā bilance

Bērns ir mani "trait".
Es tā šuvos, jo dēļ sava bezpriģēla, nokavēju 1h 15min no norunātā zvana viņam. Viņš nav vēl mājās, atvainojās elsodams, ejot.
Pilnīgi es, viss ir ar nobīdi uz pamatīgu kavēšanu. Man pat nebija vajadzība pielietot joku, lai nogludinātu savu fail. Šis zvans bija ļoti svarīgi, nepievilt, jo nebijām runājuši 2 mēn. Un pēdējais, ko dzīvē, likt viņam justies, ka tēvs ir paviršs pret viņu.
Joks bija sameklēts par to, ka ar viņa mammu, Guntu, pirmo mūsu "date" es nokavēju 3h.

Tas ko es nestāstītu: Džeks, kuram tā ir pirmā sieviete, nokavē randiņu par 3h! Ne jau baidoties, bet vnk savā usual ritmā. Are you real? Tava pirmā sieviete, un 3h? Kurā pakaļā ir tavas smadzenes?

Trivia: Tas bija telpās, pie viņas draudzenes. Tātad, nav kas neticams.
Gunta iepazina mani arī tālāk, ka 1h kavēju normāli, minimums. Jau pēc pāris gadiem kopējo norunāto laiku, kaut kur visiem tiekoties, man mānija par stundu. Es to atklāju tikai jau vēlāk, ka man vienīgajam pasaka atšķirīgu satikšanās laiku. Reāli humors un gudri, jo tad ticami, ka kavēšu tikai minūtes. Es smējos, jo zināju savu issue, un novērtēju kā sasodīti labu piegājienu.

"Господь спросит с нас"
beidzot kaut kas labs.
paldies, N-olk

Un Ctulhu ir troksnis, biti ekrānā. Nav emocionāls stafs, ko runāju, bet tur nav pat chatGPT. Lineāras virknes, absurda distopija, pat nav loģikas. Vai tu runātu ar word textu? Funkcionē, jo re, var pārstāvēt sevi reālajā dzīvē, ar pasi. Runāt ir caurums; kopsavilkums visu cibiņu sarunās ar viņu, ir void.

Tāpēc es jau pilnīgi ignore. Es tiešām domāju, ka runāt ar viņu, ir kā ar fiksētu failu.
Interesanti, kā viņš dzīvē? Tāds pat nevarētu pastāvēt. Tātad, ir 2 ID

Ingmār, nekārdini tos, kam FEMME skan kā putekļu slotiņa gar ausīm

Esmu pret tiem griestu gleznojumu skrāpētājiem kino Rīga.
"kādas attiecības ar tēvu, tādas izveidosies ar Dievu". Kur es to saklausījos, fig zin.
Kaut kādi apsēstie. Tēvs ir nenormāli svarīgs. Es Jāzepam centos/cenšos būt labs, lai viņš justos mīlēts. Es redzu viņa atsauksmi, ka uzticās man pat vairāk nekā mammai. Man, mans kritušais tēvs, neaprunāsim, man bija whatever, līdz vēlam pusaudzim, kad sāku rubīt, es gaidīju viņu. Retajās reizēs iemācīja veču lietas, arī psrs elektroniku, lodēt shēmas, filmiņu fotogrāfiju no A-Z, ka varēju novest visu procesu jau viens pats, no filmas aparātā līdz attīstītām bildēm, vēl šo to. Tas, ka viņam nesanāca, apklusti.
Bet Dievs? Ja tēvs būtu atspulgs Dievam? Tie ir saklausīti murgi. Es būtu mūžīgā nestabilitātē pret Dievu

Sirdsgrauzdi.
Tēvs periodiski bija klāt, bet lūk, cibā es pateicu vairāk, nekā apzinājos.
Viņš iemācīja reālas lietas.

Mans puika, vidus bērnībā bija dedzīgs, atklāti prasīja, lai viņam ko iemācu.
Es zinu no A-Z visu, (ne jau visu tētis iemācīja) ļoti daudz no golden-hands, un esmu darījis,
bet kad Jāzeps alka zināt, es nezināju ko viņam mācīt. Mums ir 21. gs., un nekas nav jādara. Dators un viss.
Es tik tizli jutos. Es sameklēju kādus dēlīšus, kaut ko urbsim, skrūvēsim, pilnīgā bezjēgā. Tuvu vemt, tik fake. Es tālāk pat nemēģināju.
Viss ko viņam esmu spējis mācīt, ir brain. Fiziskajā, kas ir ne mazāk kā brain, neko.

Meitenes mani izgrābtu, jo man ir totāla saprašana par elementāro mājās, visu spēju ar loģiku, un arī praksi. Just name, ko es nevarētu dzīvoklī.

Jāzeps arī gribēja.
Sviests

Gnidro ir full ignore, bet kāpēc N-olk vēl reaģē.
Ctulhu, Gnidro ir masa, biti. Kas te vēl nav redzams? Kas viņi ir dzīvē, pohui. Tas, kas tiek uploadots šeit, ir docx.
To es runāju uz N-folk.

Zivs drīz izlidos no cibas, uz paša atlūguma. Nemīziet, ne šodien. Kad sāksies alko athods. Jo es biju rupjš, ko nelasījāt šeit.
Es pat tā nedomāju, bet rakstīju. Alko ir burvīgs, ka sastāda txt tavā vietā. Un lielos, ka varēju to murgu pārvērst ziedos, bet es negribēju, jo nodoma nav. Tu sasodītā kuce, zivs, vari uzrakstīt jebko, kā kodu. Bet tik godīgs, ka apzinies savu spēku, un neraksti.

BĻEĢ, komposts runā par jēzu (ar mazo burtu, jo atkritumi sauc caur kaudzi)

O, Govs, esmu priecīgs, tikko atbildu uz ierakstu, jo biju aizņemts.
Reāli, santehnika, elektrība, pat mēbeles no 0, ja ir instrumenti, sienu izlīdzināšana ir sīkums.
Mašīnas vairs nē, kādreiz bija pilna izpratne, bet tagad ir elektronikas. Pilnīgi cita tehnoloģija visā mašīnā, vairs nerubīju.
Nu, bet "vīrs uz stundu", es atbilstu. Porn klasiskie scenāriji, ar "tikai ieradās pielikt lampu", arī vairs nav klāstā

Esmu jau lielījies šeit vismaz 2x. Paņēmis kredītu, saskaitot līdz skrūvītei (nopietni, uzskaitīju skrūves), kopējā bilance = 300 Ls. Tas ir nereāli kapeikas uz tādu restaurāciju, mēbeles iekļaujot.

3 vasaras mēneši full time – no mostos, līdz eju gulēt, ik katru dienu. No šrota līdz katalogam izceltam dzīvoklim. Draugi neģība, bet gribēja vislaik tur būt. Ir pat bijis žurnālā. "Vīrs uz 3 mēnešiem", ka applaudē.

Pārbūvēts viss, pārvilkta elektrība, uzbūvētas mēbeles, ka nav jākaunas