zivs - 25. Jūnijs 2022

Pēc saturīgi, digitālās un ar rokām darāmās šeptēs pavadītas Līgo nakts, apsolīju sev šotiņu. No rīta speciāli uzliku modinātāju uz 20-iem, lai nenogulētu to prieku. Taču, ak vai – manam, dienām netrenētajam organismam tas uzdzina miegu, un Jāņu vakarā, izskatījās, vien čučumuiža sagaidāma.

Sameklēju visu kaudzi ar tukšajiem, sen taupītajiem amfetamīna maisiņiem. Jaunības dienās tiem būtu bijusi otrā elpa. Izkasīju. Nieks vien ir. Tātad, sliktas kvalitātes zāles, ja nav lipušas pie celofāna. True kristālus, bez kasīšanas, nemaz nevarētu dabūt visus ārā.

/pašņaukājas, lai stabilāk turās nāsīs, un ir pateicīgs par to pašu/

Reiz jau šeit bijis, tikai toreiz cits, iespaidīgāks koncertfragments ar Alice Practice:
https://www.youtube.com/watch?v=F29fGbm0a24

atcerējos. tas bija 2016. 31. decembrī, dziesma, ar ko priecīgs atvadījos no skarbā 2016 (kurā meklēju nāvi, un sāku lietot anti-d). fcuk. ciba dēļ F dep ir diezgan pamatīgi padzēsta. daudz kā vairs arhīvā nav:(
ne F dep gluži. redzu, ir ļoti daudz tukšu robu, kā manā prātā. 2018 cibā vairs vispār nav. labi, ka prātā ir. kā tā?

nu jā, ja es skumstu, tad pa īstam, nonesot visu. labi, ja priecāties mācētu tāpat.

Komforts uzvilkt brilles pie monitora. Докатились.

2001. G atteicās no gaļas ēdienkartē. Nekādas sejas šķobīšanas, ja es vēl ēdu. Taču gatavoja viņa, un es neiespringu domāt ko citu, jo viņa ļoti labi pagatavo no jebkā jebko. Tā, es nedēļu, mēnešu laikā arī nolecu no gaļas. Tam bija arī personīgs backgrounds, jau šeit stāstīts. Divas reizes, kad cauri dzīslām izjutu dzīvnieku nogalināšanu pārtikai. Vienreiz apsmēķējušamies, no mutes rāvās ārā vista, kuras spārniņā biju iekodies, un ottreiz, pilnīgi skaidrs UK pacēlu acis no celiņa, tieši apstājies pie galvaskausu kaudzes, vietā, kur pamestā teritorijā meklēju sev naktsvietu (kliegdams metos bēgt, pārlecot, kā nekad citrreiz nevarētu, pietiekamam žogam).
2010., kad sāku dzīvot viens, un ēst, kas pagadās (makaroni pārsvarā. sev vienam gatavot nav fans, you know), drīz sāka "pumpas mesties" – "tu esi pastāvīgi izsalcis" šūnas auroja. Atmetu ar roku, nopirku rimi karstu grilēto vistas stilbiņu. Jā, beidzot es biju paēdis! Tā, vista atkal, kopš 2010. Vista, zivs, olas. Neko citu neatbalstu, un arī nenosodu – vnk man neder, ir riebīgi, un punkc. Ja būtu pietiekami naudas kvalitatīvai paikai, un pacietība tam veltīt laiku, sakombinētu arī bez vistas. Vēlams arī bez olām, bet tas ir hardcore, jo olas un piens ir visur, arī konditorejā. Zivis pofig, tās neko nejūt, un ir garšīgas, .. un ļoti dārgas.

UPD. Aktuālā ēdienkarte: Ik pa laikam, olas brokastīs, vai pieceptas kartupeļiem, bet vista, meibi, viena ēdienreize nedēļā, arī tad, kad nav jāekonomē.

L, tu nekad neesi aizmirsta, arī ja cibā nepieminu (pat ja tu tomēr kādreiz te ieskaties). Ciba nav vieta, kur ar tevi runāt, vien dažkārt tik ļoti nav kur to izteikt. Mēs ejam garās orbītās. Es klusēju, un pieņemu to, kā būs. Vismaz spotify iknedēļas pleiliste ir mazs sirsnīgs sūtījums no tevis. Tava sidraba vēstniecība vienmēr mierā, šobrīd guļ, ar astīti man pie rokas, uz galda.
Esmu mierā ar tevi.

Darāmais mierīgi kustās.
Jau vakar priecājos, ka Ukraina un Moldova ir akceptētas kā ES kandidātvalstis, un UA ir saņēmušas ieroču sūtījumu. Krievija arvien vairāk paliek bez, un dēļ tā sāk bremzēt. Šodien lasu, ka ASV iegrūdīs vēl 450m UA bruņojumā.

Laiski, pīppauzē apcerēju savus maznodrošinātā sapņus. Garīgā attieksme ir palaista pašplūsmā, sapņoju materiāli. Vēders, kā izkārusies basketbolbumba, no tupēšanas vienā punktā. Pat ar velo slinkums izbraukt, diespas, kaut kur garlaicīgi staigāt. So low. Dzīvoju tikai darbā, bet vismaz tur labi sanāk. Tā nu pīpējot iedomājos, ka (ne pat pamainīt vidi, paelpot brīvu gaisu) gribētu šopingā uz kādu rietumu galvaspilsētu, sapirkt sev elegantas štātītes. Ja pats es gadiem vairs neairēju izvēlēties glītu outfitu, tad rietumos pāķu stilu nemaz nevarētu ievākt. Bump bija L, kas mani rebrendoja. Tā arī nekas nav mainījies 2 gadus. Jauns, esmu domājis par vecajiem cilvēkiem, kas stilistikā nofiksējušies kaut kādā noteiktā vecumā, kad vairs neprot/negrib neko mainīt savā izskatā. Garīgi esmu noguris attīstīties, to jau minēju, un tāpēc iedomājos par štātītēm. Tas ēd ik dienas, jo kā atlauzt sevi atpakaļ dzīvot, kad esmu aizgājis meinstrīmā un vnk eksistēju, no idea. Garīgi nekustēties, ir mirt ik brīdi, jau esmu teicis.
Štātītes un HQ austiņas, ibio.

UPD. Nepatīkami to atzīt, bet ķermenis ar garu ir tik ļoti saistīti, un labi redzams man, ka jo vairāk tupu kā istabas augs, jo zemāk top mans gars. Nepatīkami tāpēc, ka tad ir jāvelta laiks, un jāiet ārā, foken skābā vidē, kur negribās pat degunu bāzt. It kā risinājums ir redzams, bet slinks, suka.

Vakar meklēju bildes webā, vai tie sūdi pagalmā ir kaijas vai baklāni.
Trāpīju uz rakstu, gluži kā veltītu manam struggle, ka vārnas pagalmos varot sacelt vēl neiedomājamāku traci, nekā kaijas. Tad viss chill, man vēl ir neiedomājami paveicies.

Nav naida pret kaijām, tie ir tikai mani papīra nervi. Izdarīju labāko iespējamo – aiztaisīju lodžiju. Ar mūziku sedzošas ausis nederēs. Ja jāstrādā analizējot, mūzika, un viss apkārt bluro fokusu. Jā, toties sidrabkaķis atkal atnāca, un izgūlās pāri visām lapām un pusklavierei. Murrā, pilnīgā mierā. Es arī, jo šo izdarījis, rīt (šovakar) nedarīšu neko – močīšu orkus Borderland, skaidriņš, jo tā man vajag (really), ka naudu Paps vēlīgi izsniedz tikai radikāli nepieciešamajam, bet izsniedz vienmēr. Dažreiz "radikāli nepieciešamais" ir arī bērnam grabulītis – mazs tilpumiņš pie galda. Izglāba arī no jau saskatāmās cilpas. Tas bija, foken, neticami. Cilvēks savām acīm neredz vairs nekādu izeju, tikai krahu, voblu, un domā "kā, D___s, Tu spēsi saglābt ŠO, pat ja es ticu, ka Tev viss ir iespējams? – it's not real anymore". Te es esmu, pat nespēdams vairs lūgt, tikai perifērās domās esot pastāvīgā lūgšanā piedot par prombūtni, nespējot neko vairāk. Tu esi vienmēr klātienē. Ar žēlastību es nespekulēju, un vairs bezrūpīgi neuzjautrinos, kā man viss veicas, tiri-piri. I do work hard in a core, and I give all I can for now, althougt it seems like clueless wandering to me. I learn to breathe by "grateful" – not only thing, but good for start. You see.

PC prasa atkausēšanu un normāla izmēra SSD. Navda drīz laikam nāks, visu prom uz Revolut. 16 Gb RAM šogad vairs nekas nav, bet nebija taču jārijās ciet tomēr, arī ar visu vaļā savērto. Ir strādāts, mokoši, arī ar 1-kodolu, ar 2 Gb RAM, vēl 2014. Tātad, SSD, ko jaunu mēģināju ņemt uz nomaksu pirms pusgada. Neviens pasaulē man vairs neaizdod, tikai tuvākās sievietes, uz strong trust, "acīs skatoties", kurām es vēl vasaras laikā atdošu.

Pagājšnakt sapņoju, ka pagriezu uz brīdi skatienu prom no vaktētās somas, un tās nav. Nakts. Tikai aizdomīgs pārītis netālu, kaut ko tūca somā. Uzstāju, lai rāda, ko tur tūca, bet normāli, ka pasūtīja mani, ar manu prasību. Saprotami, cilvēkcienīgi. Pārdzīvoju, ka somā bija daudz esenciāla stafa, tāpēc nebiju atstājies no tās gandrīz ne mirkli.
Tajā bija arī maciņš, piebāzts, ar shady iegūtu naudu. Pati nauda bija kā no 90'o larjoka – varēja atlipt pa kārtām, kā repši.

Repšus IRL reāli varēja atdalīt divās sloksnēs. Atkodu, un ar zīmuli rūpīgi izzīmēju Depeche Mode ūdenszīmes, un ar ļoti plānu PVA atkal aizlīmēju. Rādīju draugiem, un tās viņu izteiksmes bija patiess "ahujs" – "vai es reāli redzu, ko redzu". Maz zināja, ka repši lobās. Eksemplārs ir pataupīts. Ja nebūs slinkums, – tā ir ideja, pamēģināt nofočēt pret gaismu, parādīt arī cibā.

Bija skaidrs, ka naudas aizgājušajā somā bija diezgan daudz, bet vai reāli lietojama. Kur tādu bootleg iemānīt, un tā ir gone anyway? Pamodos kā no skumja murga, kurā G mani mierināja, sagādājusi smalku šņabi, un ielēja man smalkā glāzē. Taču gan pudele, gan glāze izrādījās plastmasas trauki, un man, labi, ja telefons bija palicis no lietām – arī par to neesmu pārliecināts.
Ne pirmo reizi pamostoties pateicos, ka esmu daudz labākā realitātē.

Man jāatsakās no komforta – to izraku pirms mēnešiem, kad raku. Tas bija neona burtiem. Komforts mani tura iekrampējušos feikā realitātē. Man sit pa pirkstiem, ja pats nespēju to atlaist. Un ilūzija, ka tad nekā man vairs nebūs. Greizo spoguļu karaļvalsts, ibio

Ciba (facepalm) noēd visu stafu. Viss prātā ir, bet darbs spolē uz vietas. Delete, līdz pabeigšu darbu.

cītīgi strādā. pat ielieta glāzīte, neaiztikta. atkal ciba delete. tad vismaz kaut kas virzās

Cibu var undeletēt. Pakotne nosūtīta. Pievakare, bet 25. jūnijs tas ir, un kurš gan ķertos pie mājasdarba saulainā vasaras dienā. Značit done well.

Tormenting shards of clear vision, tracing me anytime.

Dzīvespriecīga anekdote par zaķīti un lāci.
Cilpo zaķītis pa mežu, un redz, lācis guļ, pālī parubījies. Patrin zaķītis, apdomādams, ausi, un davai – nolauž vārāku eglīti, un sastumj krācošajam lācim pakaļā.
Nākamajā rītā abi sastopās. Lācis drūmās paģirās zaķītim žēlojas:
– Vai dieniņ, kā vakar piedzēros. Šodien tik slikti, ka mugurkaulu izdirsu.

Paštaisnuma mugura nav gluži no taisna mugurkaula, bet no neizkakātas eglītes. So clear to see it and I address it now, a second time.