zivs -

Nav naida pret kaijām, tie ir tikai mani papīra nervi. Izdarīju labāko iespējamo – aiztaisīju lodžiju. Ar mūziku sedzošas ausis nederēs. Ja jāstrādā analizējot, mūzika, un viss apkārt bluro fokusu. Jā, toties sidrabkaķis atkal atnāca, un izgūlās pāri visām lapām un pusklavierei. Murrā, pilnīgā mierā. Es arī, jo šo izdarījis, rīt (šovakar) nedarīšu neko – močīšu orkus Borderland, skaidriņš, jo tā man vajag (really), ka naudu Paps vēlīgi izsniedz tikai radikāli nepieciešamajam, bet izsniedz vienmēr. Dažreiz "radikāli nepieciešamais" ir arī bērnam grabulītis – mazs tilpumiņš pie galda. Izglāba arī no jau saskatāmās cilpas. Tas bija, foken, neticami. Cilvēks savām acīm neredz vairs nekādu izeju, tikai krahu, voblu, un domā "kā, D___s, Tu spēsi saglābt ŠO, pat ja es ticu, ka Tev viss ir iespējams? – it's not real anymore". Te es esmu, pat nespēdams vairs lūgt, tikai perifērās domās esot pastāvīgā lūgšanā piedot par prombūtni, nespējot neko vairāk. Tu esi vienmēr klātienē. Ar žēlastību es nespekulēju, un vairs bezrūpīgi neuzjautrinos, kā man viss veicas, tiri-piri. I do work hard in a core, and I give all I can for now, althougt it seems like clueless wandering to me. I learn to breathe by "grateful" – not only thing, but good for start. You see.