25.. Jun, 2022 | 12:12
PC prasa atkausēšanu un normāla izmēra SSD. Navda drīz laikam nāks, visu prom uz Revolut. 16 Gb RAM šogad vairs nekas nav, bet nebija taču jārijās ciet tomēr, arī ar visu vaļā savērto. Ir strādāts, mokoši, arī ar 1-kodolu, ar 2 Gb RAM, vēl 2014. Tātad, SSD, ko jaunu mēģināju ņemt uz nomaksu pirms pusgada. Neviens pasaulē man vairs neaizdod, tikai tuvākās sievietes, uz strong trust, "acīs skatoties", kurām es vēl vasaras laikā atdošu.
Pagājšnakt sapņoju, ka pagriezu uz brīdi skatienu prom no vaktētās somas, un tās nav. Nakts. Tikai aizdomīgs pārītis netālu, kaut ko tūca somā. Uzstāju, lai rāda, ko tur tūca, bet normāli, ka pasūtīja mani, ar manu prasību. Saprotami, cilvēkcienīgi. Pārdzīvoju, ka somā bija daudz esenciāla stafa, tāpēc nebiju atstājies no tās gandrīz ne mirkli.
Tajā bija arī maciņš, piebāzts, ar shady iegūtu naudu. Pati nauda bija kā no 90'o larjoka – varēja atlipt pa kārtām, kā repši.
Repšus IRL reāli varēja atdalīt divās sloksnēs. Atkodu, un ar zīmuli rūpīgi izzīmēju Depeche Mode ūdenszīmes, un ar ļoti plānu PVA atkal aizlīmēju. Rādīju draugiem, un tās viņu izteiksmes bija patiess "ahujs" – "vai es reāli redzu, ko redzu". Maz zināja, ka repši lobās. Eksemplārs ir pataupīts. Ja nebūs slinkums, – tā ir ideja, pamēģināt nofočēt pret gaismu, parādīt arī cibā.
Bija skaidrs, ka naudas aizgājušajā somā bija diezgan daudz, bet vai reāli lietojama. Kur tādu bootleg iemānīt, un tā ir gone anyway? Pamodos kā no skumja murga, kurā G mani mierināja, sagādājusi smalku šņabi, un ielēja man smalkā glāzē. Taču gan pudele, gan glāze izrādījās plastmasas trauki, un man, labi, ja telefons bija palicis no lietām – arī par to neesmu pārliecināts.
Ne pirmo reizi pamostoties pateicos, ka esmu daudz labākā realitātē.
Man jāatsakās no komforta – to izraku pirms mēnešiem, kad raku. Tas bija neona burtiem. Komforts mani tura iekrampējušos feikā realitātē. Man sit pa pirkstiem, ja pats nespēju to atlaist. Un ilūzija, ka tad nekā man vairs nebūs. Greizo spoguļu karaļvalsts, ibio
Pagājšnakt sapņoju, ka pagriezu uz brīdi skatienu prom no vaktētās somas, un tās nav. Nakts. Tikai aizdomīgs pārītis netālu, kaut ko tūca somā. Uzstāju, lai rāda, ko tur tūca, bet normāli, ka pasūtīja mani, ar manu prasību. Saprotami, cilvēkcienīgi. Pārdzīvoju, ka somā bija daudz esenciāla stafa, tāpēc nebiju atstājies no tās gandrīz ne mirkli.
Tajā bija arī maciņš, piebāzts, ar shady iegūtu naudu. Pati nauda bija kā no 90'o larjoka – varēja atlipt pa kārtām, kā repši.
Repšus IRL reāli varēja atdalīt divās sloksnēs. Atkodu, un ar zīmuli rūpīgi izzīmēju Depeche Mode ūdenszīmes, un ar ļoti plānu PVA atkal aizlīmēju. Rādīju draugiem, un tās viņu izteiksmes bija patiess "ahujs" – "vai es reāli redzu, ko redzu". Maz zināja, ka repši lobās. Eksemplārs ir pataupīts. Ja nebūs slinkums, – tā ir ideja, pamēģināt nofočēt pret gaismu, parādīt arī cibā.
Bija skaidrs, ka naudas aizgājušajā somā bija diezgan daudz, bet vai reāli lietojama. Kur tādu bootleg iemānīt, un tā ir gone anyway? Pamodos kā no skumja murga, kurā G mani mierināja, sagādājusi smalku šņabi, un ielēja man smalkā glāzē. Taču gan pudele, gan glāze izrādījās plastmasas trauki, un man, labi, ja telefons bija palicis no lietām – arī par to neesmu pārliecināts.
Ne pirmo reizi pamostoties pateicos, ka esmu daudz labākā realitātē.
Man jāatsakās no komforta – to izraku pirms mēnešiem, kad raku. Tas bija neona burtiem. Komforts mani tura iekrampējušos feikā realitātē. Man sit pa pirkstiem, ja pats nespēju to atlaist. Un ilūzija, ka tad nekā man vairs nebūs. Greizo spoguļu karaļvalsts, ibio