11.. Jun, 2022 | 03:20
Un saprotu, ka esot tādā "draudzē", tev tikai izsniedz metadonu.
Heroīna bizness ir tīra štelle, ko?
Mamma bija kļuvusi nevaldāma. Ap 19-20, vēl dzīvojot šeit pat, es stāvēju uz virtuves galda, pie atvērtās, šaurās, virtuves loga daļas, caur kuru varētu izspraukties. Dramatizējot, atmiņas stāsta, ka jutu vēju pūšam sejā. Es tiešām domāju, viņa vēl 2h turpinātu neirotiski kliegt savā istabā, par nepareizajā plauktā noliktu krūzīti, man guļot jau lejā. Pažēlojos sevī, pabaudīju vēju. Nezinu, kā mēs turpinājām dzīvot. Laikam biju sācis mājās ierasties kā uz drēbju skapi, vēl ilgi neko pārspīlēti nelietojošs, dzīvojot naktis ar draugiem. Uzradās G. Vienu nakti, pēc kāda pusgada satikšanās, pirmo reizi atvedu viņu šeit. No rīta, mamma apmainoties mums koridorī, nošņāca man pakaklē (viņa var ielīst man padusē, kaut neesmu garš, parasts) "kas tā par mauku manās mājās". Tā bija tikai pirmā reakcija. Tālāk viņām viss ātri sakārtojās.
Radikāli mamma mainījās pēc metodona centra atrašanas. Mans, jau stipri vēlāk iemīļotais Torņkalns, uz kuru viņa mani atveda*, viņu neiekačāja. Tētis viņu bija izpostījis. Nav jāvaino kāds, bet postošas attiecības līdz nervu sabrukumam var novest. Es labi redzēju procesu, step by step.
Viņa tagad vismaz katru dienu lasa Bībeli šos gadus, ar milzīgu uzticību un nezīmējoties, tiešām ir domās tajā. Es tikai runāju, un esmu saņēmies izlasīt vienu evanģēliju, kaut klāt visām mājās esošajām Bībelēm, speciāli nopirku jauno, 201* tulkojumu, kas skaitās ļoti nostrādāts darbs (raibu, un sirdī ieinteresētu cilvēku komanda tur pārrakusi bibliotēkas, tiešos tekstus, etimoloģiski skaidrojuši to vārdu izpratni, nozīmes variācijas, atbilstoši tam laikam, kādai konkrētai vietai un valodai, un daudz, daudz vēl, no kā neko nesaprotu), un priekš Bībeles, pat nebija dārga. Sūda mākslas bilžu katalogs var maksāt 4x, un stabili, kāds arī 20x dārgāk. Es arī gribu D___u nopirkt ar naudu. Tā es sevi nolieku, jo nekad tā neesmu juties, bet ir kauns par savām domām, kad retu reizi aizskaitu tik, cik nodzeru dienā, kad dzeru.
Mēs ejam dažādus ceļus. Mamma savu iet, es esmu iestrēdzis sevī, un nekur nevirzos. Tā nav šobrīd depresija, bet fakts, ka tas, kurš šajā nekustās, katru brīdi mirst.
* Esmu diplomātiski veidojis attiecības ar D___u, kad mamma man vēl ziepēja mazam bērnam galvu. Skaļi atbildēju, uz viņas jautājumu, lai Viņš arī dzird, bet pats nezināju. Tikai apmulsis iedomājos, ka Viņš to dzird, ko saku. Žīdiņš, viltnieks, bet Viņš tāpat redz cauri manai rabīnu cepurei. Arī tagad. Vēlāk, tajos 20, mamma mani aizvilka uz Torņkalnu, un es TIK ĻOTI biju gribējis un sapņojis par smašīnu. Pilnīgi nekāda mantkārība vai statusa – tā nav mana pasaule, kaut man patīk lietojamas lietas, un gribu daudz ko no tehnikas, jo to var lietot sevi iepriecinošā veidā. Man smašīna šķita, tik brīnišķīga, pilna izmēra rotaļlieta, ar ko varēs TĀ rotaļāties, ko, aizsteidzoties notikumiem priekšā, arī darīju savā ugunszīmes vērpienā, pēc gada piebeidzot dāvanu, noliekot uz jumta. Mani autoinstruktors, piedzēries, kad svinējām garāžā, tiesību dabūšanu, žņaudza, no pakaļējā sēdekļa, kad aizvedu viņu mājā. Tik, cilvēkam bija sakrājies, kad bez tiesībām, ar roceni, sānus ierados uz braukšanas apmācībām, Es apsolīju, es katru svētdienu te būšu. Pagāja mēnesis, un pārmaiņu laikā, kad liela daļa pelnīja minimālās, notika tik taustāma dāvana – reāli rūcoša mašīnīte. Biju vēl divas svētdienas pēctam uz Torņkalnu. Vienreiz, kopā ar mammu pēc (loģiski) bezalko tusēšanas un vizināšanās visu nakti, vēl tikai kārtojot tiesības. Man tā nāca miegs, ka mamma mani vislaik dunkāja. Bijām atraduši vietu balkonā, un reizē, kad rituāli visi piecēlušies no sola, stāvam kājās, mani tā ieštirīja adrenalīns, ka vairs nemigu. Biju pamodies ar skatpunktu, kurā redzu neaizsegtu panorāmu uz lejas soliem. Biju leņķī pāri margai.
Heroīna bizness ir tīra štelle, ko?
Mamma bija kļuvusi nevaldāma. Ap 19-20, vēl dzīvojot šeit pat, es stāvēju uz virtuves galda, pie atvērtās, šaurās, virtuves loga daļas, caur kuru varētu izspraukties. Dramatizējot, atmiņas stāsta, ka jutu vēju pūšam sejā. Es tiešām domāju, viņa vēl 2h turpinātu neirotiski kliegt savā istabā, par nepareizajā plauktā noliktu krūzīti, man guļot jau lejā. Pažēlojos sevī, pabaudīju vēju. Nezinu, kā mēs turpinājām dzīvot. Laikam biju sācis mājās ierasties kā uz drēbju skapi, vēl ilgi neko pārspīlēti nelietojošs, dzīvojot naktis ar draugiem. Uzradās G. Vienu nakti, pēc kāda pusgada satikšanās, pirmo reizi atvedu viņu šeit. No rīta, mamma apmainoties mums koridorī, nošņāca man pakaklē (viņa var ielīst man padusē, kaut neesmu garš, parasts) "kas tā par mauku manās mājās". Tā bija tikai pirmā reakcija. Tālāk viņām viss ātri sakārtojās.
Radikāli mamma mainījās pēc metodona centra atrašanas. Mans, jau stipri vēlāk iemīļotais Torņkalns, uz kuru viņa mani atveda*, viņu neiekačāja. Tētis viņu bija izpostījis. Nav jāvaino kāds, bet postošas attiecības līdz nervu sabrukumam var novest. Es labi redzēju procesu, step by step.
Viņa tagad vismaz katru dienu lasa Bībeli šos gadus, ar milzīgu uzticību un nezīmējoties, tiešām ir domās tajā. Es tikai runāju, un esmu saņēmies izlasīt vienu evanģēliju, kaut klāt visām mājās esošajām Bībelēm, speciāli nopirku jauno, 201* tulkojumu, kas skaitās ļoti nostrādāts darbs (raibu, un sirdī ieinteresētu cilvēku komanda tur pārrakusi bibliotēkas, tiešos tekstus, etimoloģiski skaidrojuši to vārdu izpratni, nozīmes variācijas, atbilstoši tam laikam, kādai konkrētai vietai un valodai, un daudz, daudz vēl, no kā neko nesaprotu), un priekš Bībeles, pat nebija dārga. Sūda mākslas bilžu katalogs var maksāt 4x, un stabili, kāds arī 20x dārgāk. Es arī gribu D___u nopirkt ar naudu. Tā es sevi nolieku, jo nekad tā neesmu juties, bet ir kauns par savām domām, kad retu reizi aizskaitu tik, cik nodzeru dienā, kad dzeru.
Mēs ejam dažādus ceļus. Mamma savu iet, es esmu iestrēdzis sevī, un nekur nevirzos. Tā nav šobrīd depresija, bet fakts, ka tas, kurš šajā nekustās, katru brīdi mirst.
* Esmu diplomātiski veidojis attiecības ar D___u, kad mamma man vēl ziepēja mazam bērnam galvu. Skaļi atbildēju, uz viņas jautājumu, lai Viņš arī dzird, bet pats nezināju. Tikai apmulsis iedomājos, ka Viņš to dzird, ko saku. Žīdiņš, viltnieks, bet Viņš tāpat redz cauri manai rabīnu cepurei. Arī tagad. Vēlāk, tajos 20, mamma mani aizvilka uz Torņkalnu, un es TIK ĻOTI biju gribējis un sapņojis par smašīnu. Pilnīgi nekāda mantkārība vai statusa – tā nav mana pasaule, kaut man patīk lietojamas lietas, un gribu daudz ko no tehnikas, jo to var lietot sevi iepriecinošā veidā. Man smašīna šķita, tik brīnišķīga, pilna izmēra rotaļlieta, ar ko varēs TĀ rotaļāties, ko, aizsteidzoties notikumiem priekšā, arī darīju savā ugunszīmes vērpienā, pēc gada piebeidzot dāvanu, noliekot uz jumta. Mani autoinstruktors, piedzēries, kad svinējām garāžā, tiesību dabūšanu, žņaudza, no pakaļējā sēdekļa, kad aizvedu viņu mājā. Tik, cilvēkam bija sakrājies, kad bez tiesībām, ar roceni, sānus ierados uz braukšanas apmācībām, Es apsolīju, es katru svētdienu te būšu. Pagāja mēnesis, un pārmaiņu laikā, kad liela daļa pelnīja minimālās, notika tik taustāma dāvana – reāli rūcoša mašīnīte. Biju vēl divas svētdienas pēctam uz Torņkalnu. Vienreiz, kopā ar mammu pēc (loģiski) bezalko tusēšanas un vizināšanās visu nakti, vēl tikai kārtojot tiesības. Man tā nāca miegs, ka mamma mani vislaik dunkāja. Bijām atraduši vietu balkonā, un reizē, kad rituāli visi piecēlušies no sola, stāvam kājās, mani tā ieštirīja adrenalīns, ka vairs nemigu. Biju pamodies ar skatpunktu, kurā redzu neaizsegtu panorāmu uz lejas soliem. Biju leņķī pāri margai.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
11.. Jun, 2022 | 05:11
Tā kā, šodien darbs ir ciba, jo ir jau pieci, varu pastāstīt, biku iemetis, par savu narcismu.
No rīta, kad tikko nogrūdušam kārtējo, sajūsmā uzņemto, kārtējo darbu rietumiem (jūs spurgtu, kāds āpsis, ja redzētu. zero. ir 100 000, kas var izdarīt to pašu – parastu reklāmas materiālu, bet nelielās), uzradās sročnijs (tieši tā to pimpi ir jānosauc) klients. Es jau biku paguris, bet iespēja dabūt piķi uz Revolut, jo no rietumiem, kur stingrs līgums un viņu grāmatvedība, un tikai Swed, jau sastrādāts limits mēnešiem uz priekšu, netieku naudai klāt. Nu neko, cepjos pilnā spolē, kā un ko. Tabi krājas, lapas lido, Adobe, folderi histēriski virinās, cīgas ik pa laikam.
Pēc 2,5h atsūtu konceptu, bet rakstu, ka to var dabūt tikai uz 23iem, no pasaran, un maxās (parastu naudu gan).
Tas pimpis, nebrīnītos, ja depresīvais latvietis rīkotos tikpat ciniski, ir paralēli iedevis šo darbu vismaz vēl vienam, un stundā jau ir rezultāts, un maksājot uz pusi lētāk. Lepns, atsūtīja uztaisīto. Es noslīdēju no krēsla – tāds bērnudārzs, ko viņš ir akceptējis, pēc tā koncepta, ko viņš raksturoja man uzdevumā.
Un manus kreditorus tas neinteresē, ka šodien redzēju salīdzinājumu, ka urbju, 2x pārspīlējot, līdz 15x tālākam level. Naudastanau. Mani taisās drīz kārt. Skumji. Labas dienas, kad var iedzert, atlikt to domu, ka jau redzu cilpu, lai cik strādāju.
No rīta, kad tikko nogrūdušam kārtējo, sajūsmā uzņemto, kārtējo darbu rietumiem (jūs spurgtu, kāds āpsis, ja redzētu. zero. ir 100 000, kas var izdarīt to pašu – parastu reklāmas materiālu, bet nelielās), uzradās sročnijs (tieši tā to pimpi ir jānosauc) klients. Es jau biku paguris, bet iespēja dabūt piķi uz Revolut, jo no rietumiem, kur stingrs līgums un viņu grāmatvedība, un tikai Swed, jau sastrādāts limits mēnešiem uz priekšu, netieku naudai klāt. Nu neko, cepjos pilnā spolē, kā un ko. Tabi krājas, lapas lido, Adobe, folderi histēriski virinās, cīgas ik pa laikam.
Pēc 2,5h atsūtu konceptu, bet rakstu, ka to var dabūt tikai uz 23iem, no pasaran, un maxās (parastu naudu gan).
Tas pimpis, nebrīnītos, ja depresīvais latvietis rīkotos tikpat ciniski, ir paralēli iedevis šo darbu vismaz vēl vienam, un stundā jau ir rezultāts, un maksājot uz pusi lētāk. Lepns, atsūtīja uztaisīto. Es noslīdēju no krēsla – tāds bērnudārzs, ko viņš ir akceptējis, pēc tā koncepta, ko viņš raksturoja man uzdevumā.
Un manus kreditorus tas neinteresē, ka šodien redzēju salīdzinājumu, ka urbju, 2x pārspīlējot, līdz 15x tālākam level. Naudastanau. Mani taisās drīz kārt. Skumji. Labas dienas, kad var iedzert, atlikt to domu, ka jau redzu cilpu, lai cik strādāju.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
11.. Jun, 2022 | 06:33
Nopūšos. Esmu ne tikai nenoticis Brian Molko – tas ir cits draivs. Lepns, un stilīgi melnā. Esmu nenotikusi Alanis Morissette. Nope, esmu viņas wannabe life. Tik dzīva, sakārtota un tīra. To nevar noviltot – es redzēju video koncī. Cilvēks staro, plīvo, ar cilvēkam pieejamo dzidro saprātu, pilna dzīvības, spēka un empātijas, skaidrām acīm (nav domāta intoksikācijas pakāpe. man, diemžēl, to vislaik jāskaidro, jo, ko no manis var zināt), kas redz pastāvam arī ļaunumu. Not naive.
Vnk mīl, un tiek mīlēta.
Es piesakos, jau kuro reizi, uz to, kas es esmu. Es apliecinu, jau kuro reizi, ka es izvēlos SAVU dzīvi, ne veidu kā notiek mana dzīve. Man ir iedalīta IP adrese, un tā ir mana. Dati, kas tiek pārraidīti, ir tikai dati.
Tā laikam ir blāva pateicība būt.
Vnk mīl, un tiek mīlēta.
Es piesakos, jau kuro reizi, uz to, kas es esmu. Es apliecinu, jau kuro reizi, ka es izvēlos SAVU dzīvi, ne veidu kā notiek mana dzīve. Man ir iedalīta IP adrese, un tā ir mana. Dati, kas tiek pārraidīti, ir tikai dati.
Tā laikam ir blāva pateicība būt.
│Ҩ│ | knābt | Add to Memories
11.. Jun, 2022 | 07:32
Zinu, ka video, neviens never vaļā. Es arī, izņemt IRL draugam, reizēm, kad sakrīt garīgais.
Te var redzēt Alanis Morissette, un ne tikai šeit, par kādu "gribu es tādu sevi" runāju.
https://www.youtube.com/watch?v=Y1RP0hX
__Tas ir kārtējs narcisms. Es pavērsu uz sevi to, ko gribēju sastapt. Man ne tuvu nebūtu, ko dot apmaiņā (es nerunāju par slavenību, mūziķi, bet Alanis, kā cilvēku), kaut n-gadus vnk gaidot, likās, tas ir nesastopams cilvēks, kas spētu tāpat raidīt un saņemt. Trula sapņošana. Vnk gaidīju brīnumu – WiFi ar līdzīgiem GHz, parādamies tīklā.
Viss kārtībā, biju neaptēsts (ou, pagātnes formā, really?). Pat vairs nevaru izsekot domu pavedienam. Esmu neaptēsts tādai frekvencei jau uzbūvēts. Tas ok, beibi. Chill.
____Argumentēju. Var izdziedēt uzslāņojumus. Mīlestība spīd cauri visam, arī ja tobrīd biju stulbs. Bet tad bija jābūt neticamam rūterim, lai tā laika Armandu sakonektētu.
Tas nenotiek. Katrs ir savā frekvencē, savā laikā. Vnk gaušanās. L sanāk, aizmirsta? Pag? Ā, tu vnk vairs nedzīvo, tikai būvē cigaretes, un saraksts ar ko vēl, kas nav ne vielas, ne dzīve.
Tik stulbs nevarēja satikt nevienu. Man vnk paveicās, ka man posmu bija labi draugi. Stingri par vēlu. Kad jau biju gadiem apmāti sekojis K., kā nenotikušam tēvam. K., kuram bija svarīgi būt līmenī. Ne tas atver sirdi. Džeks joprojām līmenī, un sauc mani par draugu epastos. Viņam ārēji viss ir, visu mūziku klausījies. Daudz, ļoti, ļoti, daudz kopā piedzīvots. Es zinu kāpēc man iesprūdis kamols rīklē. Es atšķirībā, no viņa stilīgās drogu izmēģināšanas, tajās iebraucu, un nevaru vairs patiesību atredzēt. Tikai tad es satiku emocionāli inteliģentus draugus, un sāku dzert no citas, gudrākas upes. Viņi tura savu dzīvi, cik dzirdēts, kārtībā. Redaktori, mūziķi, kopīraiteri, visu nav jāuzskaita. Neviens nevāļājas joprojām neizmazgātā istabā. Normāli ņēmām drogu manā valdženes pritonā, kas būtībā bija klubs. Gājām dejot uz Casablancu, wherever we like, vienkārši staigāt, priecājāmies, satikāmies, gājām uz koncertiem, fočējām, braucām uz LT, darījām visu visu, ko ir ok darīt, ja cilvēki priecājas viens par otru, arī athodos skatījāmies katrs savā sienā. Reiz pārnācis mājās, sastapu nepazīstamus cilvēkus, kas bilisinājās. Aha, sapratu – viss peace, es te dzīvoju. Drīz vien pajuka. Labie, gudrie, sirsnīgie draugi, kas mani ļoti cienīja, sākumā izturējās kā pret rockstāru, izklīda ar laiku, kad mana dzeršana bija jau G kontrolēta, kura pat padzīvoja valdženē, un samierinājās, ka beibe (nekad nekniebta) ir puspārī, jo valdžene sekoja čiera bēgšanas kampaņai, un G vairs neskaitījās pāris, pārvērtās brutālā alkoholismā (vēl ne tuvu 2007-2008, 2011, un 2021-2022). Nevienam negribās noiet līdzi neglabjamā pakaļā.
hm, smalki – man meitenes laikam tāpēc arī lipa klāt, ka no viņām kautrējos, bet saņēmos drosmi. G bija sākusi palikt pie manis, un tobrīd gulēja, kad no rīta, iebrāzos mājās ar divām māsām paņemt naudu, lai ņemtu ecstasy. viena no māsām – skaista kinokritiķe, skatījās uz to kā uz afēru, jo tā nedara, bet ok. Vēlāk G un sasodīti feikais draugs K, mūs sastapa Kongresparkā, visus trīs kopā satinušos metros tirgojamā polietilēna plēvē, ko apglaudījām un nopirkām centrāltirgū. Medicīnas muzejā mums lika atstāt plēvi garderobē. Es jau samierinājos, bet māsas bija caur smiekliem kareivīgas, un nolēma čakarēt kundzīti, kurai jau apakšžoklis raustās no wrong input.
Balllīti pārtrauca G, satikusi mūs pēc Medicīnas muzeja, parkā, atkal čupiņā sarullētus plēvē, jo izrādās, laikam uzskatīja, ka pāris tā kā atsācies, kad padzīvoja pie manis. Visi went sad. Jau ripas beigās tā situācija, ka esam priecīgi, un viens ļoti skumjš un jūtās uzmests, novilka kā ar slapju zivi gar vaigu.
Te var redzēt Alanis Morissette, un ne tikai šeit, par kādu "gribu es tādu sevi" runāju.
https://www.youtube.com/watch?v=Y1RP0hX
__Tas ir kārtējs narcisms. Es pavērsu uz sevi to, ko gribēju sastapt. Man ne tuvu nebūtu, ko dot apmaiņā (es nerunāju par slavenību, mūziķi, bet Alanis, kā cilvēku), kaut n-gadus vnk gaidot, likās, tas ir nesastopams cilvēks, kas spētu tāpat raidīt un saņemt. Trula sapņošana. Vnk gaidīju brīnumu – WiFi ar līdzīgiem GHz, parādamies tīklā.
Viss kārtībā, biju neaptēsts (ou, pagātnes formā, really?). Pat vairs nevaru izsekot domu pavedienam. Esmu neaptēsts tādai frekvencei jau uzbūvēts. Tas ok, beibi. Chill.
____Argumentēju. Var izdziedēt uzslāņojumus. Mīlestība spīd cauri visam, arī ja tobrīd biju stulbs. Bet tad bija jābūt neticamam rūterim, lai tā laika Armandu sakonektētu.
Tas nenotiek. Katrs ir savā frekvencē, savā laikā. Vnk gaušanās. L sanāk, aizmirsta? Pag? Ā, tu vnk vairs nedzīvo, tikai būvē cigaretes, un saraksts ar ko vēl, kas nav ne vielas, ne dzīve.
Tik stulbs nevarēja satikt nevienu. Man vnk paveicās, ka man posmu bija labi draugi. Stingri par vēlu. Kad jau biju gadiem apmāti sekojis K., kā nenotikušam tēvam. K., kuram bija svarīgi būt līmenī. Ne tas atver sirdi. Džeks joprojām līmenī, un sauc mani par draugu epastos. Viņam ārēji viss ir, visu mūziku klausījies. Daudz, ļoti, ļoti, daudz kopā piedzīvots. Es zinu kāpēc man iesprūdis kamols rīklē. Es atšķirībā, no viņa stilīgās drogu izmēģināšanas, tajās iebraucu, un nevaru vairs patiesību atredzēt. Tikai tad es satiku emocionāli inteliģentus draugus, un sāku dzert no citas, gudrākas upes. Viņi tura savu dzīvi, cik dzirdēts, kārtībā. Redaktori, mūziķi, kopīraiteri, visu nav jāuzskaita. Neviens nevāļājas joprojām neizmazgātā istabā. Normāli ņēmām drogu manā valdženes pritonā, kas būtībā bija klubs. Gājām dejot uz Casablancu, wherever we like, vienkārši staigāt, priecājāmies, satikāmies, gājām uz koncertiem, fočējām, braucām uz LT, darījām visu visu, ko ir ok darīt, ja cilvēki priecājas viens par otru, arī athodos skatījāmies katrs savā sienā. Reiz pārnācis mājās, sastapu nepazīstamus cilvēkus, kas bilisinājās. Aha, sapratu – viss peace, es te dzīvoju. Drīz vien pajuka. Labie, gudrie, sirsnīgie draugi, kas mani ļoti cienīja, sākumā izturējās kā pret rockstāru, izklīda ar laiku, kad mana dzeršana bija jau G kontrolēta, kura pat padzīvoja valdženē, un samierinājās, ka beibe (nekad nekniebta) ir puspārī, jo valdžene sekoja čiera bēgšanas kampaņai, un G vairs neskaitījās pāris, pārvērtās brutālā alkoholismā (vēl ne tuvu 2007-2008, 2011, un 2021-2022). Nevienam negribās noiet līdzi neglabjamā pakaļā.
hm, smalki – man meitenes laikam tāpēc arī lipa klāt, ka no viņām kautrējos, bet saņēmos drosmi. G bija sākusi palikt pie manis, un tobrīd gulēja, kad no rīta, iebrāzos mājās ar divām māsām paņemt naudu, lai ņemtu ecstasy. viena no māsām – skaista kinokritiķe, skatījās uz to kā uz afēru, jo tā nedara, bet ok. Vēlāk G un sasodīti feikais draugs K, mūs sastapa Kongresparkā, visus trīs kopā satinušos metros tirgojamā polietilēna plēvē, ko apglaudījām un nopirkām centrāltirgū. Medicīnas muzejā mums lika atstāt plēvi garderobē. Es jau samierinājos, bet māsas bija caur smiekliem kareivīgas, un nolēma čakarēt kundzīti, kurai jau apakšžoklis raustās no wrong input.
Balllīti pārtrauca G, satikusi mūs pēc Medicīnas muzeja, parkā, atkal čupiņā sarullētus plēvē, jo izrādās, laikam uzskatīja, ka pāris tā kā atsācies, kad padzīvoja pie manis. Visi went sad. Jau ripas beigās tā situācija, ka esam priecīgi, un viens ļoti skumjš un jūtās uzmests, novilka kā ar slapju zivi gar vaigu.