11.. Jun, 2022 | 03:20
cibiņš ≡: zivs
Un saprotu, ka esot tādā "draudzē", tev tikai izsniedz metadonu.
Heroīna bizness ir tīra štelle, ko?
Mamma bija kļuvusi nevaldāma. Ap 19-20, vēl dzīvojot šeit pat, es stāvēju uz virtuves galda, pie atvērtās, šaurās, virtuves loga daļas, caur kuru varētu izspraukties. Dramatizējot, atmiņas stāsta, ka jutu vēju pūšam sejā. Es tiešām domāju, viņa vēl 2h turpinātu neirotiski kliegt savā istabā, par nepareizajā plauktā noliktu krūzīti, man guļot jau lejā. Pažēlojos sevī, pabaudīju vēju. Nezinu, kā mēs turpinājām dzīvot. Laikam biju sācis mājās ierasties kā uz drēbju skapi, vēl ilgi neko pārspīlēti nelietojošs, dzīvojot naktis ar draugiem. Uzradās G. Vienu nakti, pēc kāda pusgada satikšanās, pirmo reizi atvedu viņu šeit. No rīta, mamma apmainoties mums koridorī, nošņāca man pakaklē (viņa var ielīst man padusē, kaut neesmu garš, parasts) "kas tā par mauku manās mājās". Tā bija tikai pirmā reakcija. Tālāk viņām viss ātri sakārtojās.
Radikāli mamma mainījās pēc metodona centra atrašanas. Mans, jau stipri vēlāk iemīļotais Torņkalns, uz kuru viņa mani atveda*, viņu neiekačāja. Tētis viņu bija izpostījis. Nav jāvaino kāds, bet postošas attiecības līdz nervu sabrukumam var novest. Es labi redzēju procesu, step by step.
Viņa tagad vismaz katru dienu lasa Bībeli šos gadus, ar milzīgu uzticību un nezīmējoties, tiešām ir domās tajā. Es tikai runāju, un esmu saņēmies izlasīt vienu evanģēliju, kaut klāt visām mājās esošajām Bībelēm, speciāli nopirku jauno, 201* tulkojumu, kas skaitās ļoti nostrādāts darbs (raibu, un sirdī ieinteresētu cilvēku komanda tur pārrakusi bibliotēkas, tiešos tekstus, etimoloģiski skaidrojuši to vārdu izpratni, nozīmes variācijas, atbilstoši tam laikam, kādai konkrētai vietai un valodai, un daudz, daudz vēl, no kā neko nesaprotu), un priekš Bībeles, pat nebija dārga. Sūda mākslas bilžu katalogs var maksāt 4x, un stabili, kāds arī 20x dārgāk. Es arī gribu D___u nopirkt ar naudu. Tā es sevi nolieku, jo nekad tā neesmu juties, bet ir kauns par savām domām, kad retu reizi aizskaitu tik, cik nodzeru dienā, kad dzeru.
Mēs ejam dažādus ceļus. Mamma savu iet, es esmu iestrēdzis sevī, un nekur nevirzos. Tā nav šobrīd depresija, bet fakts, ka tas, kurš šajā nekustās, katru brīdi mirst.
* Esmu diplomātiski veidojis attiecības ar D___u, kad mamma man vēl ziepēja mazam bērnam galvu. Skaļi atbildēju, uz viņas jautājumu, lai Viņš arī dzird, bet pats nezināju. Tikai apmulsis iedomājos, ka Viņš to dzird, ko saku. Žīdiņš, viltnieks, bet Viņš tāpat redz cauri manai rabīnu cepurei. Arī tagad. Vēlāk, tajos 20, mamma mani aizvilka uz Torņkalnu, un es TIK ĻOTI biju gribējis un sapņojis par smašīnu. Pilnīgi nekāda mantkārība vai statusa – tā nav mana pasaule, kaut man patīk lietojamas lietas, un gribu daudz ko no tehnikas, jo to var lietot sevi iepriecinošā veidā. Man smašīna šķita, tik brīnišķīga, pilna izmēra rotaļlieta, ar ko varēs TĀ rotaļāties, ko, aizsteidzoties notikumiem priekšā, arī darīju savā ugunszīmes vērpienā, pēc gada piebeidzot dāvanu, noliekot uz jumta. Mani autoinstruktors, piedzēries, kad svinējām garāžā, tiesību dabūšanu, žņaudza, no pakaļējā sēdekļa, kad aizvedu viņu mājā. Tik, cilvēkam bija sakrājies, kad bez tiesībām, ar roceni, sānus ierados uz braukšanas apmācībām, Es apsolīju, es katru svētdienu te būšu. Pagāja mēnesis, un pārmaiņu laikā, kad liela daļa pelnīja minimālās, notika tik taustāma dāvana – reāli rūcoša mašīnīte. Biju vēl divas svētdienas pēctam uz Torņkalnu. Vienreiz, kopā ar mammu pēc (loģiski) bezalko tusēšanas un vizināšanās visu nakti, vēl tikai kārtojot tiesības. Man tā nāca miegs, ka mamma mani vislaik dunkāja. Bijām atraduši vietu balkonā, un reizē, kad rituāli visi piecēlušies no sola, stāvam kājās, mani tā ieštirīja adrenalīns, ka vairs nemigu. Biju pamodies ar skatpunktu, kurā redzu neaizsegtu panorāmu uz lejas soliem. Biju leņķī pāri margai.
Heroīna bizness ir tīra štelle, ko?
Mamma bija kļuvusi nevaldāma. Ap 19-20, vēl dzīvojot šeit pat, es stāvēju uz virtuves galda, pie atvērtās, šaurās, virtuves loga daļas, caur kuru varētu izspraukties. Dramatizējot, atmiņas stāsta, ka jutu vēju pūšam sejā. Es tiešām domāju, viņa vēl 2h turpinātu neirotiski kliegt savā istabā, par nepareizajā plauktā noliktu krūzīti, man guļot jau lejā. Pažēlojos sevī, pabaudīju vēju. Nezinu, kā mēs turpinājām dzīvot. Laikam biju sācis mājās ierasties kā uz drēbju skapi, vēl ilgi neko pārspīlēti nelietojošs, dzīvojot naktis ar draugiem. Uzradās G. Vienu nakti, pēc kāda pusgada satikšanās, pirmo reizi atvedu viņu šeit. No rīta, mamma apmainoties mums koridorī, nošņāca man pakaklē (viņa var ielīst man padusē, kaut neesmu garš, parasts) "kas tā par mauku manās mājās". Tā bija tikai pirmā reakcija. Tālāk viņām viss ātri sakārtojās.
Radikāli mamma mainījās pēc metodona centra atrašanas. Mans, jau stipri vēlāk iemīļotais Torņkalns, uz kuru viņa mani atveda*, viņu neiekačāja. Tētis viņu bija izpostījis. Nav jāvaino kāds, bet postošas attiecības līdz nervu sabrukumam var novest. Es labi redzēju procesu, step by step.
Viņa tagad vismaz katru dienu lasa Bībeli šos gadus, ar milzīgu uzticību un nezīmējoties, tiešām ir domās tajā. Es tikai runāju, un esmu saņēmies izlasīt vienu evanģēliju, kaut klāt visām mājās esošajām Bībelēm, speciāli nopirku jauno, 201* tulkojumu, kas skaitās ļoti nostrādāts darbs (raibu, un sirdī ieinteresētu cilvēku komanda tur pārrakusi bibliotēkas, tiešos tekstus, etimoloģiski skaidrojuši to vārdu izpratni, nozīmes variācijas, atbilstoši tam laikam, kādai konkrētai vietai un valodai, un daudz, daudz vēl, no kā neko nesaprotu), un priekš Bībeles, pat nebija dārga. Sūda mākslas bilžu katalogs var maksāt 4x, un stabili, kāds arī 20x dārgāk. Es arī gribu D___u nopirkt ar naudu. Tā es sevi nolieku, jo nekad tā neesmu juties, bet ir kauns par savām domām, kad retu reizi aizskaitu tik, cik nodzeru dienā, kad dzeru.
Mēs ejam dažādus ceļus. Mamma savu iet, es esmu iestrēdzis sevī, un nekur nevirzos. Tā nav šobrīd depresija, bet fakts, ka tas, kurš šajā nekustās, katru brīdi mirst.
* Esmu diplomātiski veidojis attiecības ar D___u, kad mamma man vēl ziepēja mazam bērnam galvu. Skaļi atbildēju, uz viņas jautājumu, lai Viņš arī dzird, bet pats nezināju. Tikai apmulsis iedomājos, ka Viņš to dzird, ko saku. Žīdiņš, viltnieks, bet Viņš tāpat redz cauri manai rabīnu cepurei. Arī tagad. Vēlāk, tajos 20, mamma mani aizvilka uz Torņkalnu, un es TIK ĻOTI biju gribējis un sapņojis par smašīnu. Pilnīgi nekāda mantkārība vai statusa – tā nav mana pasaule, kaut man patīk lietojamas lietas, un gribu daudz ko no tehnikas, jo to var lietot sevi iepriecinošā veidā. Man smašīna šķita, tik brīnišķīga, pilna izmēra rotaļlieta, ar ko varēs TĀ rotaļāties, ko, aizsteidzoties notikumiem priekšā, arī darīju savā ugunszīmes vērpienā, pēc gada piebeidzot dāvanu, noliekot uz jumta. Mani autoinstruktors, piedzēries, kad svinējām garāžā, tiesību dabūšanu, žņaudza, no pakaļējā sēdekļa, kad aizvedu viņu mājā. Tik, cilvēkam bija sakrājies, kad bez tiesībām, ar roceni, sānus ierados uz braukšanas apmācībām, Es apsolīju, es katru svētdienu te būšu. Pagāja mēnesis, un pārmaiņu laikā, kad liela daļa pelnīja minimālās, notika tik taustāma dāvana – reāli rūcoša mašīnīte. Biju vēl divas svētdienas pēctam uz Torņkalnu. Vienreiz, kopā ar mammu pēc (loģiski) bezalko tusēšanas un vizināšanās visu nakti, vēl tikai kārtojot tiesības. Man tā nāca miegs, ka mamma mani vislaik dunkāja. Bijām atraduši vietu balkonā, un reizē, kad rituāli visi piecēlušies no sola, stāvam kājās, mani tā ieštirīja adrenalīns, ka vairs nemigu. Biju pamodies ar skatpunktu, kurā redzu neaizsegtu panorāmu uz lejas soliem. Biju leņķī pāri margai.