zivs - 18. Janvāris 2022

varbūt man nevajag tur iejaukties. 2 cilv pajautāja apmēram līdzīgi, kāds ir tavs motīvs? izsecināju, ka tā ticami nav palīdzēšana L, bet sava ego apmierināšana - iemīcīt to stulbeni dubļos, lai viņš vnk nojūdzas, un nekad neaizmirst ka labākais ir lepni bēgt, izkliegdams, ka te viņam nav ko meklēt - un lai fano par savu psiho freaku, un visu dzīvi vēl justies kā trash arvien izteiktāk. uz to viņš nav spējīgs gan. nulle. nulles nespēj savu situāciju aptvert.

jūs nevarat iedomāties, ko es varu izdarīt ar cilvēku, ja viņš to pelnījis. tikai ļoti reti redzu, kas pārādās manī, ko nespēju pat iedomāties. bet varbūt L tas der. man ir daudz laika domāt, un cerams saprast kā labāk. nedēļa nav maz

viss atpakaļ ikdienas sliedēs, tikai ar palielu akmentiņu jādzīvo. jo tas ir skaidrs, ka viss par ko besījos, ir manā paša pratā, un man tur noteikti nav jājaucas. viņi tāpat drīz atkal pamet LV, un palīdzība no manis neaizbraukt no LV nav bijusi, bet tas "vārdā nenosaucamais" vismaz ir viņai tālumā līdzās, lai cik frīkainas ir tās attiecības.

nedari postu viņai, un emocionālā bezsejā turpini vien savus darbiņus, nedomā neko. drīz jau atkal būs darba ritms, kurā būšu mechānisms, kurš uzņem pārtiku, strādā un nejūt neko neko.

colors are gone. jāiet uzpīpot

nebrīnos par ķīmisko sastāvu smadzenēs.
tie plīša metamie kauliņi noder, kas pie spoguļa, es tos neaizmirstu. vnk uz brīdi sajutos pilnīgā kontrolē pār savu dzīvi, arī ar to visu, ka tā ir žēlastība, ne mans nopelns. tik godīgs, īss, tīrs kodiens, bez šaubām ņemot katru dienu pa 1L, un prāts aizbrauca tikai pēc tās sarunas ar L tēti. es visu to jau apjautu kādu laiku, bet drāma tel sarunā mani uzvārīja līdz tam, ka biju gatavs iet pret L gribu "jo es redzu kas notiek, un man viņa jāglābj".

neviens neatbalsta iejaukšanos, un cik sevi pazīstu, uzskatu, ka tā būtu idiota rīcība - tā es domātu par iejaukšanos 2 cilv attiecībās, ja tur nav vardarbības. man ir vienalga, ka mani nogrūst spēj zemē pat pusaudzis, bet ja tas viss būtu L mājās, kad viņai vajag tieši mieru un milzīgu gribasspēku, ko veltīt tām attiecībām, neko sliktāku L es nespētu nodarīt. maz viņam neliktos, viņš būtu tādā ārprātā par to massive attack, visos visos veidos, ko var izdarīt cilvēks, kas pat neturās kājās. psiholoģiskā vardarbība pret to frīku būtu līdz policijai, kaut man guļot zemē, jo ar katru teikumu viņš vnk juktu prātā, varbūt gludeklis būtu cieņā - tik stulbs viņš, bet pagļēvs laikam. draugs, pusbandīts piedāvāja bez trokšņa palīdzēt viņu aizvākt (tikai lai pazūd sveiks un vesels, pārmīzis jēgu, bez vardarbības), tā lai L par to neko pat neuzzina. vnk cilvēks pazudis un neatsaucas uz zvaniem. nē, es neredzu, manas acis ir aklas. L nav mans īpašums, viņas izvēle.

pieminētā smadzeņu ķīmija. jau sāku strādāt, bet depresants litru izskatā vēl dienas atstās manā prātā rētas.

man tikai pašam ir pacietība lasīt savus tik garus palagus.
L tētis, tikpat skumjš, teica, ka tas sūds pats sevi piebeigs, L atvērsies acis. that's right.. very unstable "maybe".
maybe, jo viņa ir bezgalīga empātija, citādi jau mani nespētu mīlēt. es neesmu labs cilvēks, kaut cilvēki redz tikai manu āriņu, un netrūkst, kas mani dievina, ka tādu vēl nebija dzīvē sastapuši. arī L, viņa gan laikam spēja redzēt tālāk. "tu vēlies nomirt... sapnis kurā ķidāju zivis, kā vērtīgās atstāju tikai zivju galvas, ķermenis nav svarīgs. viņa teica, tas pilnībā raksturo tavu uztveri. ķermenis tev nav svarīgs." oj, te protams, ķermenis līdz saslimšanai, bija tik ļoti nenovērtēts, man bija viss, tāpēc augstu vērtēju tikai galvu, ne to, ko pērtiķis var skaitliski uzlasīt no grāmatām, bet kas viņa pratā plūst. ķermenis man bija vnk Dieva dots absolūti pilnvērtīgs mehānisms, so who cares" jūs taču redzat, ka esmu fake, gribot gan būt kas pavisam cits - labs bez ieguvuma no tā.

dziesmu liriku te netrūkst - kaut kas par being someone else, uz brīdi nejūties mēsls, n stuff

dirsā. mamma vnk terorizē. ja es būtu uz gultas 9 gadus, diezkāds frīks es būtu. man ir skumji, jo nejūtu neko - mamma ir monstrs, ar mani pat nesalīdzināt.
manī ir miers un aukstums. viņai ir nospļauties par citiem. tas esmu arī es, pilnīgs memmes dēliņš. pametu visu un skrienu, pārrāvis tel sarunu.
deprī nolaistas acis

noliku gulēt. pilnīgs monstrs. iemācījusi man fake mīlestību uz visu dzīvi. es vnk savādāks nevaru būt. mani mīl, jo līdz augstākajai pakāpei spēju imitēt mīlestību, tik ļoti, ka to nevar atšķirt no īstas, jo cilvēki, kam tas svarīgi, dod avansu, tic, ka es spēju mīlēt.

viņa ir slima. es aizveros uz brīdi. man pat ir necilvēcīgi plāni, kā visu pareizi sakārtot, kad viņa nomirs.
paklausos "joy of mad love" David Bowie, mīlestība, kas nekad nepienāks.

to visu jādzird cilvēkiem, kas par mani domā labi.
man ir vienalga, nomirt vai nē

tāda ieraksta nebūs, jo es to nevaru pateikt saviem vārdiem.
texc būtu tāds, ka bandīts pat sāktu apsvērt, vai viņam vērts turpināt dzīvi. mani, iedzītu stūrī, man dod visu, esmu dzīvē ticis ārā no visām situācijām. atveras kas tāds, ko es nekad pat nevaru no sevis cerēt.

visi saka, nevajag

G noraidīja visas idejas. viņa skumji secināja, ka L ir dabūjusi Mārtiņu. Mārtiņš sen vairs nav jautri, psihiski slims, un žēlojams. bija ļoti labs draugs, bet kļuvis par tādu fāk, ka viņu nevar izturēt neviens, tiešām skumji - pats gan saprot, ka viņu sātans pārvalda. tikai L džeks nav psihiski slims, par viņu drīkst ņirgāties, un viņu iznīcināt, reāli padarīt par invalīdu, nespējīgu atkopties uz visu dzīvi.

G ir cool, īsts draugs. es esmu ļauns

mūzika atkal

draugs redz, ka netieku no idejas nost.
"brāli, es nezinu vai to vai vajag, bet dēļ tevis, saki vienu vārdu, mēs ar to džeku tiksim galā, bez galiem" "tikai priekš tevis, citādi es to nedarītu".

protams nē

bļ. es varu aizbraukt arī, kur viņi būs. es neko nevaru, biļetei salasīt būtu problēmas, varbūt iznīcināt mūsu ar Lauru attiecības parīt, kamēr viņi vēl LV. kāpēc?
izdzer savu litru un kļūsti atkal par mironi

Laura - Angel (nē, Massive Attack - Angel, protams)
bļāviens, ko tgd darīt - stāvēt kājās klausoties kompozīciju

un lai ko ļoti nelaimīgais cibiņš gnidris, te vienreiz iedirsa manā cibā, viss ko rakstu, ir for real, noticis vai notiek.
man dzīve ir devusi nenovērtējamu pieredzi, es pats sevi apskaužu.
arī nostāvēju kājās pie MA - Angel, kā solīju. es bļ. esmu nedzīvs, bet īsti nedzīvs, tā ka nav ko elpot, cik nedzīvs

DM - Useless
DM - Only, When I lose Myself

es mīlu, kad neesmu skaidrs. varbūt tāpēc tik ļoti gribu dzert, dzeru es ļoti reti

un tagad, par godu Baudai Martin L Gore flac formātā. Beidz te žēloties, ka jau nedēļas 3 tev nestrādā viena no bose ausīm, jau esi pieradis. es tāpat dzirdu mūziku pamatā savā prātā. dzīves formātā gan vēl krutāk. mūziķi ir dievi - novecojis texc.

jz Bauda man ļoti patīk. mani mietpilsoņa priekšstati liek domāt, ka viņš rotaļājas ar tumsu, un tas mani simpatizē, jo jēzuliņš es toč negribu būt, bet esmu pavājš, un es to nedrīkstu darīt, kaut vai spēlēties ar taro, jo mani ievilks vienā setā. esmu bijis ellē, un domāju, tas bija 2011., kad savāca manu dvēseli. mani izjautāja, apsmēja vesels dēmonu kolektīvs, un pēc psihenes un ļoti smagiem medikamentiem, tā grupiņa tā arī nerimās. teica, piekāpšot, lai es brīdi atpūšos ar savām zālēm. nepiekāpa, bet esmu vislaik tumsas pieskatīts. man lika nodot Jēzu, savu dēlu, visu ko mīlu. es runāju bez apstājas, ābols, zemene, koks, jā dēls, lieciet mani mierā, nē Jēzus nē, jā Jēzus, lieciet mierā. es nebiju "ellē". es biju ellē. you have to "piedzīvot to", redzēt, ka 6. stāvs var sākt izskatīties kā risinājums to pārtraukt, tinot vairākas cīgas reizē, nespējot izsmēķēt nākamo. šiki, uz mierenes tramvaja vadiem.

to, drusku jau esmu rakstījis. tā bija grāmata, tā arī nekad negribēta uzrakstīt. 3 diennaktis dēmonu sabiedrībā, kas tev liek darīt par ko raksta visdumjākajās narkotiku biedēšanas grāmatās. tikai alko delīrijis, un glābiņš baltos ķiteļos, mammas izsaukti

nē, tgd klausīšos Feitas Feel a Misery