18.. Jan, 2022 | 15:33
cibiņš ≡: zivs
nebrīnos par ķīmisko sastāvu smadzenēs.
tie plīša metamie kauliņi noder, kas pie spoguļa, es tos neaizmirstu. vnk uz brīdi sajutos pilnīgā kontrolē pār savu dzīvi, arī ar to visu, ka tā ir žēlastība, ne mans nopelns. tik godīgs, īss, tīrs kodiens, bez šaubām ņemot katru dienu pa 1L, un prāts aizbrauca tikai pēc tās sarunas ar L tēti. es visu to jau apjautu kādu laiku, bet drāma tel sarunā mani uzvārīja līdz tam, ka biju gatavs iet pret L gribu "jo es redzu kas notiek, un man viņa jāglābj".
neviens neatbalsta iejaukšanos, un cik sevi pazīstu, uzskatu, ka tā būtu idiota rīcība - tā es domātu par iejaukšanos 2 cilv attiecībās, ja tur nav vardarbības. man ir vienalga, ka mani nogrūst spēj zemē pat pusaudzis, bet ja tas viss būtu L mājās, kad viņai vajag tieši mieru un milzīgu gribasspēku, ko veltīt tām attiecībām, neko sliktāku L es nespētu nodarīt. maz viņam neliktos, viņš būtu tādā ārprātā par to massive attack, visos visos veidos, ko var izdarīt cilvēks, kas pat neturās kājās. psiholoģiskā vardarbība pret to frīku būtu līdz policijai, kaut man guļot zemē, jo ar katru teikumu viņš vnk juktu prātā, varbūt gludeklis būtu cieņā - tik stulbs viņš, bet pagļēvs laikam. draugs, pusbandīts piedāvāja bez trokšņa palīdzēt viņu aizvākt (tikai lai pazūd sveiks un vesels, pārmīzis jēgu, bez vardarbības), tā lai L par to neko pat neuzzina. vnk cilvēks pazudis un neatsaucas uz zvaniem. nē, es neredzu, manas acis ir aklas. L nav mans īpašums, viņas izvēle.
pieminētā smadzeņu ķīmija. jau sāku strādāt, bet depresants litru izskatā vēl dienas atstās manā prātā rētas.
tie plīša metamie kauliņi noder, kas pie spoguļa, es tos neaizmirstu. vnk uz brīdi sajutos pilnīgā kontrolē pār savu dzīvi, arī ar to visu, ka tā ir žēlastība, ne mans nopelns. tik godīgs, īss, tīrs kodiens, bez šaubām ņemot katru dienu pa 1L, un prāts aizbrauca tikai pēc tās sarunas ar L tēti. es visu to jau apjautu kādu laiku, bet drāma tel sarunā mani uzvārīja līdz tam, ka biju gatavs iet pret L gribu "jo es redzu kas notiek, un man viņa jāglābj".
neviens neatbalsta iejaukšanos, un cik sevi pazīstu, uzskatu, ka tā būtu idiota rīcība - tā es domātu par iejaukšanos 2 cilv attiecībās, ja tur nav vardarbības. man ir vienalga, ka mani nogrūst spēj zemē pat pusaudzis, bet ja tas viss būtu L mājās, kad viņai vajag tieši mieru un milzīgu gribasspēku, ko veltīt tām attiecībām, neko sliktāku L es nespētu nodarīt. maz viņam neliktos, viņš būtu tādā ārprātā par to massive attack, visos visos veidos, ko var izdarīt cilvēks, kas pat neturās kājās. psiholoģiskā vardarbība pret to frīku būtu līdz policijai, kaut man guļot zemē, jo ar katru teikumu viņš vnk juktu prātā, varbūt gludeklis būtu cieņā - tik stulbs viņš, bet pagļēvs laikam. draugs, pusbandīts piedāvāja bez trokšņa palīdzēt viņu aizvākt (tikai lai pazūd sveiks un vesels, pārmīzis jēgu, bez vardarbības), tā lai L par to neko pat neuzzina. vnk cilvēks pazudis un neatsaucas uz zvaniem. nē, es neredzu, manas acis ir aklas. L nav mans īpašums, viņas izvēle.
pieminētā smadzeņu ķīmija. jau sāku strādāt, bet depresants litru izskatā vēl dienas atstās manā prātā rētas.