18.. Jan, 2022 | 23:20
jz Bauda man ļoti patīk. mani mietpilsoņa priekšstati liek domāt, ka viņš rotaļājas ar tumsu, un tas mani simpatizē, jo jēzuliņš es toč negribu būt, bet esmu pavājš, un es to nedrīkstu darīt, kaut vai spēlēties ar taro, jo mani ievilks vienā setā. esmu bijis ellē, un domāju, tas bija 2011., kad savāca manu dvēseli. mani izjautāja, apsmēja vesels dēmonu kolektīvs, un pēc psihenes un ļoti smagiem medikamentiem, tā grupiņa tā arī nerimās. teica, piekāpšot, lai es brīdi atpūšos ar savām zālēm. nepiekāpa, bet esmu vislaik tumsas pieskatīts. man lika nodot Jēzu, savu dēlu, visu ko mīlu. es runāju bez apstājas, ābols, zemene, koks, jā dēls, lieciet mani mierā, nē Jēzus nē, jā Jēzus, lieciet mierā. es nebiju "ellē". es biju ellē. you have to "piedzīvot to", redzēt, ka 6. stāvs var sākt izskatīties kā risinājums to pārtraukt, tinot vairākas cīgas reizē, nespējot izsmēķēt nākamo. šiki, uz mierenes tramvaja vadiem.
to, drusku jau esmu rakstījis. tā bija grāmata, tā arī nekad negribēta uzrakstīt. 3 diennaktis dēmonu sabiedrībā, kas tev liek darīt par ko raksta visdumjākajās narkotiku biedēšanas grāmatās. tikai alko delīrijis, un glābiņš baltos ķiteļos, mammas izsaukti
nē, tgd klausīšos Feitas Feel a Misery
to, drusku jau esmu rakstījis. tā bija grāmata, tā arī nekad negribēta uzrakstīt. 3 diennaktis dēmonu sabiedrībā, kas tev liek darīt par ko raksta visdumjākajās narkotiku biedēšanas grāmatās. tikai alko delīrijis, un glābiņš baltos ķiteļos, mammas izsaukti
nē, tgd klausīšos Feitas Feel a Misery