| tu nāc |
|
| 12:11am 19/02/2021 |
| |
tagad tu nāc
bez soļiem tikai
ar ēnu
tev cauri spīd pilsētas
kaleidoskopiskās vātis
tu - klajš lauks
pavērta plauksta
balti aizkari bezvēja dienā
un es tevi gaidu ar saklātu galdu
glāzi piena un vienas
plaukstas plaukšķi
mēs sēdēsim blakus kā tajās bildēs
pirms simtiem vakardienu
un pāri mums čukstot
birs ievas
tagad tu nāc
tev pretī aug mana plauksta
balts ceļš
bez nevienas
ēnas |
|
| |
|
Post |
| |
| pirmais |
|
| 12:34am 19/02/2021 |
| |
es biju pavisam maziņa un tu nebiji pa īstam. es biju tevi izdomājusi, kā jaunas meitenes izsapņo prinčus baltos zirgos un tad cenšas sazīmēt savos pielūdzējos viņu idealizētos vaibstus. es aizvien nezinu, vai tas biji tu, ko es satiku tik bieži. vai tā bija tikai man atvēlēta maza daļa idealizēta sapņa, vai tu patiešām biji tik labs un tīrs. vai arī es vienkārši biju tik naiva. |
|
| |
|
Post |
| |
| mēs pārvācamies |
|
| 12:35am 19/02/2021 |
| |
Mēnesi īrējām istabiņu pie Baušķenieka, un nu pārvācamies uz ne ta Mežaparku, ne ta Čiekurkalnu, bet, katrā ziņā - uz 11to stāvu.
Ar Edgaru izskaitļojām, ka esam saulrieta pusē, kas ir labi, jo, kaut arī abi mīlam rītus, tomēr neesam rīta cilvēki.
Kopš trīs gadu vecuma, ja neskaita pāris mēnešus Sarkandaugavā, kur īrējām vienu stāvu privātmājā, nekad neesmu dzīvojusi ārpus Rīgas centra. Mēs daudz pārvācāmies, tomēr apļojām ap čaka ielu. Tālākais nostūris bija Tallinas un Brīvības, tuvākais - Marijas iela. Un tagad es dzīvošu pie meža.
Mums vēl nav pielikta štanga un šodien mēs saņēmām līgumu un atslēgas. Sestdien mēs pārvāksimies. Baušķenieks mums atdos savu lielo koka galdu, un mums būs gandrīz visas nepieciešamās mēbeles.
Margo drīz apvilks krēslu ar zilu audumu, un es viņai iedošu 40 eiro, un man būs skaists krēsls, ko nolikt pie sava skaistā Sekretera, ko nopirku, kad man vēl bija darbs.
Starpcitu, šodien man bija darba intervija. PR aģentūrā. Man nācās no draudzenes aizņemties smart casual drēbes, jo man ir tikai humpalu gabali, un tādi, ar kuriem neiet uz intervijām. Ja dabūšu darbu tur, tad oma beidzot varēs mani sapucēt, un tad oma būs laimīga. Arī Toms būs laimīgs, jo nebūs vienīgais, kurš ikdienā ģērbas Smart casual.
P.S. 24.februārī 19:00 mēs ar Sofiju nabā pastāstīsim vairāk par tvērumu.
Runājot par tvērumu - mana jaukā Relīze nu ir Satori - mans lielais prieks
https://satori.lv/article/iznaks-jauns-filozofijas-zurnals-tverums?fbclid=IwAR2H5gHDpGJGVOMoM2O8V5DGA44Wt8B_hdFH9h2uaKSBQUDkODqHteqlklc
Ļoti gaidu 26. februāri un KKF rezultātus. Varbūt beidzot Suursna varēs dzimt, jo man jau ir tapuši apmēram 30 jauni dzejoļi, un es gribu veidot jaunu krājumu un izdot šo, kamēr vēl jūtos ar to saistīta un ne sveša - cik nu ne-sveša ar sevis rakstīto es varu būt. Bet tas būtu jauks gada iesākums.
atā. |
|
| |
|
Post |
| |
| Jūra II |
|
| 01:04am 19/02/2021 |
| |
Kad es vēl gāju vidusskolā, es ļoti bieži viesojos Liepājā. Manas draudzenes vecāki bieži nebija mājās, un viņiem bija divstāvīgs dzīvoklis, kurā notika ballītes. Tur satikās visi mazgadīgie Liepājas patrioti, un viņi visi spēlēja ģitāras, mīlēja Līvus un Apinīti.
Dzīvoklis bija ļoti tuvu jūrai. Bieži vien mēs, jau iereibuši, devāmies cauri mežam, pa mazu taciņu, pāri kāpām, uz jūru.
Tajā vakarā bija paisums.
Mēs apsēdāmies uz pludmales soliņa ar kājām uz tā, jo zem mums skalojās jūra.
Tad mēs mēģinājām piesmēķēt vējā ko nesa viļņi un ko nesa vētra, un mums šķita, ka mūs appūš visas pasaules skumjas. Bet tādas - žirgtas skumjas. Kā saņemšanās, bet skumja.
Man kaut kur ir miglaina bildīte ar Rovenu kura sēž uz soliņa jūras vidū.
Es gribētu pasēdēt tagad uz soliņa jūras vidū. |
|
| |
|
Post |
| |
| soliņš jūras vidū |
|
| 01:08am 19/02/2021 |
| |
Laiks ir atgāzies atpakaļ kā veca sēta un cauri tā šķirbām es redzu mazu soliņu smilšainā krastā ko lēni sevī ieņem jūra.
un tu tur sēdi. es redzu tevi no mugurpuses. tev rokās nav ģitāra bet tu dziedi.
es nesen tevi satiku uz ielas. pavisam nejauši netālu no vecās rokkafē
un es liepājā esmu tik reti, un es biju pavisam īpatnā kompānijā. man sekoja rakstniece, kurai nepatika, ka visi atzīst viņas populārāko grāmatu, un dzejnieks, kurš, sadzēries vīnu saķēra mani aiz pleciem, un cieši lūkodamies acīs teica
tur kaut kas ir------tajā meitenē ir pats velns!
mums nebija daudz laika pārrunām. laiks vēlās uz priekšu.
tagad mēs dzīvojam istabā aiz kuras sienas kaimiņi bieži spēlē dažādus instrumentus. sākumā tā bija vijole, tik klusa, ka šķita, ka esam kādā filmā, un tas ir muzikālais pavadījums. tagad tur spēlē flautu. mēs spriežam, vai tur dzīvo mūzikas skolotāji vai entuziasti.
bet es novirzos no tēmas, ne par to es gribēju rakstīt.
vienu rītu istabā, kas ir aiz otras mūsu sienas, bija ieradušās divas meitenes. viņas ierakstīja dziesmu. tajā daudz atkārtojās vārdi ‘’es tevi mīlu’’. un tad edgars man teica (jo es pati to nedzirdēju) ka vienu no meitenēm sauc Rovena. Tā meitene, kura tik bieži atkārtoja vārdus ‘’es tevi mīlu’’, ir iepazīstinājusi šī dzīvokļa īpašnieku ar meiteni, kura spēlēja ģitāru, kamēr meitene, kuras vārdu mēs nezinam, dziedāja ‘’es tevi mīlu’’. Un es atkal atcerējos par tevi.
Vai tu biji aiz manas sienas? |
|
| |
|
Post |
| |
| Es aizvien turpinos |
|
| 02:47am 19/02/2021 |
| |
Esmu uzrakstījusi sešas lapas garu prozas murgu par punktiem un ko vēl ne un lūdzu nu cilvēkiem to lasīt. Es ļoti gribu iemācīties rakstīt prozu, kaut miniatūras, dzejprozu. Domāju, cik nepieklājīgi būtu lūgt Kasima viedokli, nepadomāju pietiekami ilgi un jau uzrakstīju, vai, jūs, lūdzu, varētu, uzmest, aci, jūtos nožēlojama.
Man mēdz teikt, ka man esot savs dzejas stils, bet ziniet, kāpēc tā ir? Jo es gandrīz visu mūžu nemaz nelasīju dzeju. Tikai mammu un Vācieti reizēm. Sākumskolā es rakstīju patosa pilnus dzejoļus, kuros iepinu tādus vārdus kā ''ķesteri'' jo lepojos ar savām vecvārdu zināšanām (jo es biju absolūts grāmatu tārpiņ-ž), pamatskolā es rakstīju dzeju kuru nekad un nemūžam nevienam nevar rādīt, bet tā bija ļoti terapeitiska, principā brīvs apziņas plūdums bez sākuma un gala. Tad es aizgāju uz jauno autoru semināru un Ostups man pateica (vai Treibergs....neatceros) ka man ir forši tēl (vai metaforas) bet ka man vajadzētu vairāk sakoncentrēties. Jo nekam nav īsti sākums un gals, ir vienkārši teksts, kurā ir smukas detaļas.
Un tā nu es pati kopjos, īsinos, un kaut kā tas notiek. Kaut kāda smadzeņu daļa tiek trennēta. Dzeja ir veids kā pateikt nepasakāmo, piemēram:
1) to, kā cilvēks izšķīst nozīmēs, ko tam piešķir vieta, telpa, laiks, cilvēki
2) to, kā mēs vispār varam sazināties, pieskarties viens otram
3) to, kā mēs vispār ko-eksistējam un ticam ka cilvēks blakus redz +/- tādu pašu realitāti kā mēs
4) to, ka vārdi
5) to, ka es telpā un lietas man apkārt
6) utjpr.
Bet ir taču arī garāki teksti. Es - runājošs, un es-rakstošs ir tā kā dažādi cilvēki. Vai dažādas domas. Es nezinu. tekstā es iegūstu formu, vai drīzāk to tapinu. (tikko iedomājos par to, ka manus klab ierakstus lasa īsti cilvēki - visus šos murgus - lai dievs jums dod veselību). Es nemaz citādi īsti nemāku būt, kā tekstā. Pēdējos gados esmu iemācījusies arī normāli runāt, bet tas nav tas pats. Atskaitot reizes, kad saskan, kā ir ar draugiem, bet arī tad - nav tas pats.
Te es vienkārši runāju. Puse no tā, ko es te uzrakstu, ir beznozīmīga. Uzrakstīt teikumu par to, ka kaut kas ir beznozīmīgi, ir nenozīmīgi.
Es patiesībā biju ļoti runātīgs bērns. Bet tad skola man aizbāza muti un piestūķēja mani ar kompleksiem eksistēt. Es aizvien nespēju izdzēst no sevis to paš-tēlu, kas radās skolas laikā. Un es gribu par to runāt ļoti daudz, jo varbūt tad tas pāries. Bet es jau nezinu, kāda es esmu. Vai tomēr zinu?
Bet ar katru cilvēku jau ir savādāk. Tas ļoti apgrūtina šo situāciju. Ar vienu cilvēku var būt tik viegli, ka šķiet - -ar mani viss ir kārtībā!
Bet tad atkal ir cilvēki, ar kuriem ir tik grūti. Un tad - ko? Kas man kaišs?
Kopš dzeru zāles, ir labāk. Nebaidos no cilvēkiem, nebaidos runāt (jo es mīlu cilvēkus, es mīlu iepazīties, es biju ļoti draudzīgs bērns līdz brīdim kad izšķīrās mani vecāki un mani sāka bulijot par to, ka esmu pārāk klusa, tieva un lasu grāmatas).
Nē, ir labāk. Man tikai vajag, man laikam vajag, lai šo kāds izlasa. Kaut vai svešinieks. Jo tad es varēšu vēl mazliet vairāk palaist to vaļā. To, kas mani vajā. |
|
| |
|
Read 1 - Post |
| |
|
|