zilais_putns' Friends
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Below are 15 friends' journal entries, after skipping by the 50 most recent ones.
[ Next 25 >> ]
| Sunday, September 20th, 2026 |
inese_tk
|
4:41p |
septembris
AKDIEVS KĀ MAN IR APRIEBIES LIETUS!!!!! |
black_data
|
9:37a |
Kino bija tāds posms, kad mīlestība bija gatava pārvarēt ētiskus, sabiedrības normu un veselā saprāta šķēršļus. Dažas filmas no deviņdesmitajiem labi varētu derēt dzeršanas spēlei, kad ir jāierauj šots katru reizi, kad tev gribās iekliegties - consent! Ar to es gribēju teikt, ka es atceros naratīvu par to, ka iniciatīva ir vīrieša atbildība, un pašpārliecinātība vienmēr uzvar.
Tomēr kas kaiš vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņu aktīva vai pat psihotiska rīcība iekaros sieviešu sirdis? Kā var no divām sarunām par augošām degvielas cenām uzburt liktenīgu vīziju par happily ever after, un veikt darbības šīs vīzijas iespaidā? Es saprotu, ka divpadsmitgadīgs pusaudzis var būt apmaldījies savās sajūtās un empātijas trūkumā, un tā viņam varētu būt pirmā mācība viņa turpmākajā romantiskajā dzīvē, bet tik pat labi tie var būt arī vīrieši ar bērniem un sievām. Un būtu ērti viņus salikt visādās sociālās un vērtību kastītēs, bet relatīvi nesena pagātne mums demonstrēja, ka inteliģetais liberālais burbulis nav pasargāts no šīs parādības, un vīrieši stipri pēc pusmūža veic visādus pusaudzīgus gājienus. Es pie tam neesmu pret pusaudzīgiem gājieniem mūža garumā, bet ir starpība, vai no tā ciešs latenas stabs, tevis paša veselība, vai kāds cits cilvēks. Man šķiet, ka spēja izvērtēt savas rīcības sekas un uzņemties atbildību ir fundamentāla pieauguša civlēka īpašība.
Ironiskā kārtā šo visu sanāk rakstīt tad, kad fonā rēgojas ziņas no Filadelfijas - tas gadījums, kad dzīve delivero ļaundarus no multenēm un b-filmām. Es domāju tīri vizuāli. |
| Saturday, September 19th, 2026 |
ulvs
|
6:44p |
mana ciba in a nutshell Mana ciba rieksta čaumalā
|
ulvs
|
3:55p |
par manu Gnozīni Tieši šī Satī Gnozīne ir mani aizkustinājusi visdziļāk, jo es to uztveru kā romantiskuma personifikāciju mistificētā realitātē. Romantiskums un cerības nots, kas retos brīžos pavīd cauri mistērijas miglai. Kā uzplaiksnījums, kam tavi sensori tika spodrināti jau kopš pirmo reizi iemīlējies vai, nezinu, nodarīji kādam ļoti, ļoti pāri.
|
| Friday, September 18th, 2026 |
jan09
|
8:48p |
va
vakara atziņas:
...dziedāšana nozīmē ilgu mūžu, labāku veselību un izvairīšanos no demences...
/Apiņu Pēteris no FB |
jan09
|
8:23p |
|
disfigurator
|
11:30a |
Vecuma indikators Lieta, kas norāda uz laiku, kas pavadīts uz planēta Zeme:
Vairs neinteresē skatīties Hot Ones, jo tur intervējas un asos spārniņus ēd slavenības, kuras es galīgi neatpazīstu un kuras man neko nenozīmē, līdz ar ko uz viņu gastronomiskajām ciešanām nav jēgas skatīties - jaunāku paaudžu lieta :) |
disfigurator
|
8:29a |
Uzticību tāpat kā cieņu - jānopelna! Interesanti ir vērot cilvēku psiholoģiju izvēlēto komunikācijas instrumentu un cilvēkdatu tirdzniecības/datu drošības sakarā. Pievilkšu tam klāt indiešu guru, kurš cieti apgalvo cietu patiesību: "...but the people are retarded!"
Pievilku tāpēc, ka diez vai atklāšu ko jaunu un absolūti nedzirdētu. Tā kā šī infa publiskajā telpā ir jau gadiem - nereaģēt ir nekas cits kā ekspluatīvu biznesa modeļu apzināta vai neapzināta iespējošana uz pohujisma bāzes.
WhatsApp
Pieder uzņēmumam Meta, kas n-reizes tiesāts par tavu datu nopludināšanu un eksperimentiem ar tiem. Izmanto Signal protokolu (pat paši uztaisīt nejēdz), visi tur tusē un kā nolīgts - visu cilvēku dzīves un dati tur tiek manipulēti uz nebēdu. Un tad brīnās, ka viņiem reklamē tik tikko pār lūpām dabūtu lietu. Like - doh!
"Man nav, ko slēpt!", "Es neko neesmu noziedzies, lai jau seko!" saka ērmi un reizē brīnās par to, ka izspiegošanai ir rezultāti dabā: trāpīgi reklamē sūdu un rodas sajūta, ka noklausās mikrofonu. Diez vai klausās (pārāk tērē baču, proča jaudas) - vienkārši jūs katru sekundi izliekat internetā uz paplātes un attiecīgi - algoritms jūs pazīst labāk par paša ģimeni. Jūs paši papletāt kājas un jūs brutāli paņēma - par ko tur brīnīties? Fēčbūks arī ir Meta - uzticēties tiesātam un pārbaudītam noziedziniekam?
Tusēt platformā, kuras biznesa modelis ir reklāmdošana uz ievākto privātu datu rēķina un brīnīties par visu to huiņu, kas tur notiek? Tur indeed vajag intelekta neskartu talantu. Vai strausu baru ar smiltīs nobāztām galvām - arī nav nekas labs. Normiji...
Discord
Tad parādījās kaut kāds šāds izstrādājums, kura izstrādē iesaistīts krievs. Atkal jau pieder uzņēmumam X, kura uzņēmējdarbības pamats nav sargāt tavus datus. Nez kāpēc tur pat valsts pārvaldes aparāts salīda, par ko man mati ceļas stāvus. Tikko kā Discord sāka pieprasīt tavus datus kā fakin valsts pārvaldes iestādes - es savācu mantiņas un pametu platformu uz neatgriešanos.
Palika tur maninteresējošas komūnas, bet es neesmu gatavs lēkt tajā rītārdu bariņā tikai tāpēc, ka, redz, nez kāpēc puikas salīduši kārtējā WEB miskastē, kur man arī esot jālēc iekšā... Un ko tur valsts iestādes darīja vispār - platformā, kas orientēta uz geimingu, animēm un tamlīdzīgām patērētājkultūrām? WTF, kāds vispār domā ar galvu?
Telegram
Pieder krievam, krieva radīts. Auditēt kodu nedod - tāpat kā WhatsApp un Discord. Atšķirībā no Signal, nav defaultā ieslēgta ziņu šifrēšana - tev pašam kā loham ir jāparūpējas par savu sarunu privātumu, tas nav defaults. Smaga un tizla apene, kas nez kāpēc ir soctīkls, nevis vienkārši saziņas instruments. Neizpelnās manu uzticību nevienā pašā vietā - krievija nevienā brīdī nav bijusi un nebūs privātuma draugs - tur bik citas prioritātes: pimperiālisms un kaimiņa iznīcināšana.
Signal
Pieder bezpeļņas uzņēmumam, kas izceļas ar tavu datu sargāšanu. Biznesa modelis: ziedojumi. Pamatprincips: tavas sarunas ir tavas, nevienam gar tām nav nekādas darīšanas. Un, kad tu - kā cilvēks labsirdīgs, kas ir informēts par šo datu ekonomiku - aicini cilvēkus pārvākties uz platformu, kura tevi nespiego, nenoklausās, neievāc datus un netaisa no tā šeidī tirgu, tā es sastopu pretestību. Izskan iemesls X, iemesls Y un šie tik turpina turēt plati kājas un brīnīties, ka viņus smalki drāž.
Atšķirībā no visiem pārējiem instrumentiem, Signal dod neatkarīgām institūcijām auditēt savu kodu un biznesa modeli - viss ir caurspīdīgs, viss ir pārbaudāms un ir konstatējams: viss tīrs, malači! Fakts, ka autoritatīvi režīmi nemīl un pat bloķē Signal - goda žetons! Ja rastos situācija, ka Signal zaudētu savu mugurkaulu - es migrētu citur, uz analogi drošu platformu - tieši tik vienkārši tas izdarāms. Nesāp. Neko pat nemaksā. Vien prasa 20 min. izziņas darbu un rīcību.
Esmu spiests secināt, ka cilvēkiem patīk, ka viņus drāž.
Ja nenotiek drāšana, nenotiek arī migrēšana uz platformām, kas tevi respektē un neizturas kā pret preci/objektu - netiek sasniegts kritiskais rīcību ierosinošais punkts, viss ir normāli. Normāli, jo visi ir tur un, lai jau drātē! Attīstība tālāk par dzīvniecisku bara instinktu nav notikusi.
Lieki minēt, ka es pļāpāju tikai Signal, kam arī ziedoju ik mēnesi kādu naudiņu, jo novērtēju viņu mugurkaulu šajā distopijas laikmetā. Un e-pasts arī man līdzīgā platformā - jo man vienkārši derdz ideja normalizēt to, ka tevi stalko ne jau viens sodāms indivīds, bet indivīdu grupa oficiāli reģistrētā uzņēmumā. Nešķiet bik slimi?
Lojalitāte ir lamuvārds, kuru lieto manipulatori. |
| Thursday, September 17th, 2026 |
ulvs
|
5:06p |
Kā teica Vatsa kungs, tev nav obligācija pret savu pagātnes “Es”. Tev tas nav jāuztur tagad. Nav ar to jārunā. Tev nav jābūt pat stulbeni tikai tāpēc, ka līdz šim esi tāds bijis.
Tavs prāts tev saka: “Tu esi brīvs no piesaistēm!”
Un tu uzreiz, bļaģ, vari zelt. |
disfigurator
|
4:41p |
Sievietes raudāja, ka viņu apģērbam nav kabatas.
"Vīrieši" sadzirdēja un sāka staigāt apkārt ar miniaturizētām somiņām sieviešu garā, raudot līdzi puņķainā krievu valodā.
Simptomātiski. |
neraate
|
3:27p |
biju uz uni, izdarīju papīrus (nu, vienu rīt līdz galam un tad jāiesniedz) un ir atvieglojums. braucu mājās nereāli priecīga - šurpu-turpu, tikšanās trīs punktos, saņemšanās jo nu Svarīgi un iekļāvos trīs ar pusi stundās!! priecīga, jo braucu ar auto. lai ir dārgi, lai arī tas bija čakars, tas ir tik nereāli forši ietaupīt laiku un besi (ja busiņš) vai iešanu (ja vilciens). tur gan vienā mirklī atkal deguns asiņoja ar joni, bet nenosmērēju papīrus un tagad atlaida drusku fona stresis lai gan ķipa migrēna ir vienā deguna blakusdobumā (augšžoklī) un tirina vidusausi. jāsagaida apstiprinājuma e-pasts, jāsamaksā pāris (daudzi) simti un tad var močīt. būtu tik skaisti sev uz dz.d. uzdāvināt izdarītu diplomdarbu, bet nu redzēsim
Vī! |
black_data
|
3:09p |
Dažas piezīmes par short distance lāzera projektoriem, ja nu kādam noder.
Es pieņemu, ka par cenu man te nekas daudz nav jākomentē. Tāpēc pirmā problēma un iemesls, kāpēc man projektors visu vasaru nostāvēja kastē, ir laika trūkums un nevēlēšanās dīlot ar ekrāna sagādāšanu. Tiem short distance projektoriem vajag ļoti gludu virsmu, uz kuras projecēt to bildi. Lieki teikt, ka specializētu ekrānu nav nemaz tik daudz, un tie kas ir, arī šo to maksā. Teorētiski bija doma par kaut kādu būvmateriāla gabalu, bet atrast kādu plāksni vienā gabalā, un iedabūt viņu dzīvoklī, ir izaicinājums pats par sevi. Beigās tas tika risināts tomēr ar specializētu ekrānu, kura salikšana arī prasa vairākas stundas pat neņemot vērā urbšanas darbus, kas vienmēr nāk komplektā ar pārsteigumiem. No šīs vietas kļūst vieglāk, bet te arī ekrāna un projektora savstarpējais novietojums ir ļoti svarīgs. Te katrs milimetrs diezgan iespaidīgi ietekmē bildes izmērus un ģeometriju. Bet kā jau teicu, tā nav lielākā problēma, bet ekrāns man nākotnē visdrīzāk būs jāpārvieto, kad tiks nomainīta mēbele zem projektora. Visbeidzot, projektors nav ļoti skaļš, bet es kaut kā biju iedomājies, ka viņš tomēr nebūs skaļāks par televizoru.
Retrospektīvā es iespējams labāk būtu pircis kādu labāku long distance projektoru, un tas būtu izrādījies arī lētāk, bet jāsaka, ka bilde tam lāzerim ir diezgan iespaidīga. Visdrīzāk televizors pat nebūs vajadzīgs īpaši saulainām dienām. Rīta ziņas var klausīties arī skatoties uz blāvāku bildi, ja nu saule akurāt ir maksimālā spožumā. |
umi
|
9:30a |
Šodien negribas neko; par Saeimas alkoholiķiem runājot - šķiet, ka tur tá varētu būt norma, ka iedzer, izņemot jaunos, piem., Dombravu. |
disfigurator
|
8:05a |
Depresijas sedziņa (kaņepes remisijā) Hmmm. Vai ir iespējams izlīst ārā no mīļā depresijas deķīša, zem kura pavadīts viss apzinātais mūžs?
Pārmetumi sev, ka nav motivācijas nekam, ka dzīve tiek atsēdēta, lai gan ir novērojamas dotības, ar kurām spīdēt diezgan spoži. Tā kā nav motivācijas un tavu būtību rotā senča eksistenciālais tukšums, tu pieķeries pie palīgvielas.
Palīgviela tev atgādina kā ir smieties un just lietas, kā vispār ir domāt par nākotni, rītdienu, plānot kaut ko. Bet tās iedarbība ir īslaicīga, drīz atkal tumsa klāt.
Lai šo tumsu gaiņātu, tu paņem vēlreiz šo palīgvielu. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Katrs "vēlreiz" ir lielāka deva, lai sasniegtu iepriekšējo rezultātu. Drīz jau tev ir jauni pārmetumi sev - esi kļuvis atkarīgs no palīgvielas. Jaunie pārmetumi skaisti papildina vecos par globālo demotivāciju. Drīz tu jūti, ka parādās motivācija un luste iet uz mājām... Lai iepistu kārtējo devu. Tumši, depresīvi, lieki.
Tu mēģini vairs nelietot, bet dzīve ir precīzi tik tukša un sūra, ka sanāk skatīties 4 sienās un domāt par lietošanu, ka tik kāds stimuls absolūta tukšuma priekšā. Tev nav ne fun, ne motivējoši - tu atsēdi vakaru dīvānā, jūtoties max nekā. Tam pa virsu - noklājas vairākas elektroniskās ierīces mājās, sagādājot tik nepieciešamās papildus raizes. Apstājas hobiji. Tu prosta veģetē kā aizšauts suns.
Tu esi viens un gribi justies normāli, spēt plānot lietas, iet pretim nākotnei, dzīvot un darīties.
Pienāk atvaļinājums un darbā tevi nevajag. Mājās tevi vajag tikai kaķiem, tāpēc tu sēdi dzīvoklī katru vasaras dienu, tevi nevienam nevajag, tevi nekur neaicina pavadīt laiku. Tu sajūties kā upuris, no kura cilvēki sagaida tikai prasmes, darbu un rezultātu. Ja nebūtu prasmes, neviens gar tevi ij zinis neliktos. Tu atsēdi vasaru un paliek grūti to turēt. Darbā tev vēl kādu labu vārdu pasaka, bet mājās - neviens un neko. Mājās mani neviena cilvēkdvēsele negaida. Brīvdienas nav manas laimīgās dienas.
Sāpīgs tukšums. Lai šo tukšumu kaut kā aizpildītu, tu pieķeries pie vieliņas un drīz jau atkal esi savam tukšumam uzlicis papildus slodzi.
Neviens negrib būt narkomāns, tā skaitā dzērājs. Neviens arī negrib justies ikdienā, ka nodarbojas tikai ar nejaušības un nāves gaidīšanu.
Tāpēc nelaimeniekus ir jāsoda, saka kristīgā sabiedrība. Tādējādi pretnarkotiku karš, dzīves sisto sišana. Bet "karš" pats par sevi nav nekas vēlams, nav lietas uzlabojošs. Vienkārši suka normijs vēršas ar zobenu pret tevi, jo jūtas krutāks, pareizāks un citu dzīves nosakošs. Lai gan īstenībā ir stulbs, formulaisks un dogmatisks deģenerāts, kuram vienkārši ir paveicies būt aklam pret šo visu depresijas pasauli.
"Dzīves sistajiem patīk apsisites", esmu teicis. Bet īstenībā mēs vienkārši gribam justies jēdzīgi - vajadzīgi, mīlēti, noderīgi, interesanti. Bet, kad šeit kaut kas sabrucis pamatos, cilvēki sāk tukšumiņam likt priekšā vieliņas...
Un tu saproti, ka pašam jārod notikums. Bet motivācija, spēja to dabūt gatavu? Un kurš taisīs notikumu man, kāpēc man jāizmoka no sevis aktivitāti, jāpiedāvā notikumu, lai tik es būtu sociālā apritē? Vai ir ok aicināt draugus uz savu dzimeni, vai tas nav pārāk pieprasoši? Ir, es neesmu pelnījis - tāpēc fokuss uz diapozitīviem. No tā vismaz forša tradīcija izlec. Tradīcija, kuru neesmu kādu laiku piekopis, jo nejūtos pelnījis kādu uz kaut kādu dzimeni.
Tam visam pa virsu - jutība pret korporatīvo distopiju aiz loga tik ļoti valdošo. Jutība pret nihilismu. Pret ekspluatāciju. Sajūta, ka visa pasaule iet dirsā un tev ir precīzi nulle iespēju ko tur ietekmēt uz labu. Krievs atkal izvilcis kara cirvi, kamēr pārējā sabiedrība saspiedusies ekrānos un strauji zaudē identitāti savu.
Man? Man atliek vien izolēties. Izolēties vēl vairāk no mērkaķiem un cirka. Un, kad esi viens ar savu tukšumu...
Ehhh, sukas, bļa. Piektajā dzīves gadu desmitā derētu pabeigt nomaksāt savu pietiesāto studiju/studentu parādu un pist prom no pilsētas, kurā man uz šiem mērkaķiem ikdienā jāskatās. Prom no jelkādas kovidniekā un dīzelī marinētu mērkaķu krātuves, prom no garāžu kooperatīva "Rīga", kurā PSRS sadzina slāviskus deģenerātus no malu malām, lai tik kāds tajās pastāvētnespējošajās rūpnīcās turpinātu štancēt padomju brāķi alkohola reibumā.
Atrast vietu, kur kurzemniekam justies labi un elpot svaigu gaisu. Vietu, kuru pētīt, izzināt, iemīlēt. Kurā ņemt un dot.
Jāpiedāvā garāžu kooperatīvam "Rīga" diapozitīvu pasākumu, kamēr vēl te esmu? Kas tas par tirdīkli, kas nedod bezdarbībā sēdēt mierā, vienkārši pūt savā sulā, kas tās par domām, ka neesmu pelnījis draugus ciemos uz dzimeni, ka ķipa apgrūtinu viņus ar šādu ideju?
EDIT:
*ieraksts tapis kaņepes othodņakā, kas saasina esošās lietas, sabiezē krāsas, kuru šķīdināšanai atkal vajag devu...* |
| Wednesday, September 16th, 2026 |
disfigurator
|
8:23p |
Kačokbleķis Diezgan piedur te tā gaiši mītiski skanošā sintiņa apdare manā citādi visnotaļ ierastajā melodiskā gala vācu Blakmetāla skanējumā, kas pilns ar fifīgām skaņām. Elektronika šo mantu bik izceļ virs vienādajo bandu šmiglas!
https://www.youtube.com/watch?v=H1e9-p6CWMg |
[ Next 25 >> ]
|