Kādreiz mainījās ar Egmont Latvija komiksu uzlīmēm (tikāmies randiņos, sūtījām pa pastu), tagad rimi, maxima, narvesen.

Bļlā, un šitais ir godīgi?
Vakarnakt sīcis nolikts gulēt, es gultā lasu grāmatu, ne nu gluži gaidu savējo, bet nu šad tad ienāk prātā, ko var tik ilgi filmas skatīties. Šorīt konstatēju, ka viņš ir ne tikai nenācis gulēt, skatījies seriālus, bet arī izrijis visus sieriņus un lielāko pusi mana vakar nopirktā šerbertu krājuma.

Tiku pie savas vecvecmammas (!) vilnas segām.

Tās segas ir ar spēcīgu vēsturi - tapušas no vecvecmammas audzēto aitu vilnas, tika speciāli pasūtītas un uzaustas īpaši vecvecmammas gultām, kuras tajos laikos vēl bija īpaši īsas. (Es vēl tās gultas atceros - man kā bērnam bija vēl ok, bet tētis izstiepties vairs nevarēja.) Tas nozīmē, ka segas nederēja nevienam no padomjlaiku dīvāniem. Omīte stāstīja, ka vecvecmamma šīs segas esot sargājusi kā savu acuraugu. Viņa esot spējusi ar savu vedeklu (manu omīti) dienām nerunāt, ja viņa netīšām saplēsusi krūzīti (nu kā var būt tik neuzmanīga!), tāpēc viņa kapā otrādi apgrieztos, ja zinātu, ka taisos segas sagriezt un uztapināt mazākas paklājedziņas, ko mazajam zem dupša likt. Īstajā aitas vilnā putekļu ērcītes nemīlot dzīvot.

Bet tām segām ir vairāk kā 26 gadi. Un izskatās, it kā vakar austas.

Tik daudz ko gribētos pastāstīt. Par patīkamo izbrīnu, ka Arvīda mammas kēkss garšo tāpat kā "Staburadze"s. Par Arvīda žaketi, kuru pirkām "vienai reizei, tāpēc daudz naudas neplānoju izmest, es žaketes principā nevalkāju", bet kura viņam patiešām piestāv un nu jau kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu. Par to, ka Elīna beidzot apvīlējusi lupatiņas. Par to, ka šodien ar prieku tīrīšu māju. Par to, ka beidzot esmu uzķērusi "mani tiešām kaut kas interesē" fīlingu un sāku apgūt pirtnieka profesiju. Par to, cik Eduards ir mīlīgs pret mums. Par neērtības sajūtu pret kaimiņiem, kuri regulāri zvana ar "jūsu sunītis skraida pie mūsu mājas". Par bažām par naudu, kuras septembrī, visticamāk, nebūs pietiekami. Par jūzerpikču, kas tapusi pavasarī velopārgājienā uz Kaņiera ezera. Par velosezonu, kuru šogad atkal nākas skipot. Par peldēšanu, par nevingrošanu, par kāri kaut kur patālāk ar mašīnu aizbraukt. Par vīrieti, par dzīvesgudrību, par burbuļbumbām, un par par par pavasar...

Oi, tur aiz mākoņiem ir saule! Varbūt tomēr šī priekšpusdiena tiks glābta.

Tāda sajūta, ka reizē ar sīko mājās ir iehavota aptiekas noliktava...

Ja gribi ierīkot vingrošanas zāli mājās, lūk izmaksas (lielākoties iepirkos Baltezera reh.centrā, kur profesionālais inventārs ir lētāk nekā citur):
~60 Ls - lielais Airex vingrošanas paklājiņš (www.alcanairex.com) (mūžīgs, var gan vingrot, gan izmantot kā tūristu paklājiņu)
~20 Ls - TOGU Dynair Ballkissen (www.togu.de), uz kuras sēdēt / stāvēt un trenēt līdzsvaru un iekšējo muskulatūru
~4 Ls - 0.5 kg atsvariņi kājām / rokām (RIMI)
~1.5 Ls - lecamaukla (RIMI)

Vēl kādi pāris lati jāpieskaita par gumiju rokas un muguras muskulatūras treniņam. Lielā bumba man jau bija, bet ja nav, tad vēl kādi 15 Ls klāt.

Iedvesmojos no MP un uztaisīju american cheese cake. http://www.videojug.com/film/how-to-make-american-cheesecake

Novērots, ka ar gadiem kulinārija kļūst par manas paudzes hobiju.

Kāļu, burkānu, cukini un paprikas sautējums ar saldo krēumu, sojas mērci, sieru un baziliku. Mmmm...

Sacenšamies ar meiteens: vai tu vari nopeldēt 550 m bez apstājas?
Vakar atsāku peldēšanu. kopā 1,2 km 50 minūtēs.

Pirmkārt, pieņem, ka tas ir viegli, nevis grūti vai pārcilvēciski. Uz mani vislabāk nostrādā atteikšanās no ziņkārības - "Ok, mani tas vairs neinteresē." Kad izdodas šo "atteikšanās - pieņemšanas - aizmiršanas" sajūtu noķert, tas ir kaifs.

Otrkārt, aizstāj pieradumu ar kaut ko vietā. Piemēram, ja saldumus vairs neēdīsi, tad turi saldumtrauka vietā šķīvi ar notīrītiem burkāniem.

Treškārt, vari ieviest bana termiņu, kas ir nedaudz garāks par lomkām. Man tas ir aptuveni mēnesis.
----
Uz šīs nots esmu sekmīgi atteikusies no kafijas, sieriņiem un vēl vienas nepubliskojamas fīčas līdz Lieldienām.
Tagad līdz 1. maijam atsakos no pirktajiem saldumiem: šokolādes, saldējuma, konfektēm, kondensētā piena, cepumiem, šerberta. Tas neattiecas uz PAŠGATAVOTIEM saldumiem - kūkas, trifeles utml., jo tie ir pietiekami reti sastopama parādība un motivē uz kulināriju.
----
Var jau šo saukt par mazohismu, bet es to uztveru kā nelielu disciplīnas un gribasspēka vingrinājumu. Citādi cilvēks degradējas savā paš-visatļautībā.
----
Ja šo izturēšu, tad nākamajam solim vajadzētu būt kontrastdušas ieviešana dzīvē. Tas ir vēl kaut kas, uz ko gribu, bet nevaru saņemties.

Var jau teikt, ka lecu sejā tiem, kam šodiena balansē uz noguruma un darbaholisma robežas. Bet visus šos gadus esmu rukājusi pie kompja līdz osteohondrozei, tāpēc šo gadu uzskatu ja ne par atpūtu (nogurums tomēr ir liels), tad visā visumā par nopelnītu pārmaiņu. Tāda bija arī šodiena.

No rīta piebeidzu apstrīdēšanas vēstuli. Ar baudu tika saķepināti pēdējie argumenti, kaut gan kārtējo reizi izdevās last minute darbs. Ed tā rāvās pēc uzmanības, ka ilgāk par 10 minūtēm pie kompja nenosēdēt.

Vēlāk braucu ar mazo pie ārsta. Slimnīcā lēnā garā izrunājāmies ar Dr. Celmiņu, ne tā kā poliklīnikās pa 10 minūtēm, bet kārtīgas 50 minūtes sabijām. Daudz jauna uzzināju par barošanām un alerģijām.

Pēc tam atpūta pie vecākiem. Kaifs noskatīties, kā šamējie ņemas ar mazo, kamēr pati vari i paēst, i atpūsties, i līdz veikalam aizskriet. Nebija, kas atrunā, tāpēc Spicē nopirku maucīgas kurpes uz kādiem 14 cm platformas un papēža. Tumšsarkanas laka. Mīļais, kad atbrauksi un ieraudzīsi - ja tev nepatiks, nesīšu uz veikalu, bet lūdzu lūdzu, kaut nu tev patiktu.... Viņas ir tīiiiik skaistas. Pēdējo 3 gadu bezpapēža un sporta apavu laikmets rezultējas ar pārspīlētu high-hills fetišu.

Pa vidu beidzot iekārtojos iekš facebook. Ne gluži tīšām piekritu uzaicināt sava spammeila kontaklistes saturu, un rezultātā atsāku komunicēt ar 6-8 gadus nedzirdētiem ciliņiem. Sākot no "where have we met" un beidzot ar pāris bijušajiem. Visinčīgāk laikam būs kādu laiku pasekot līdzi starptautiskajiem kontaktiem, cik var malties pa LV pīļu dīķi.

Noslēgumā iztukšošu pārtikas maisiņu, iesākšu rakstīt mīļajam sms, bet tad ar lepnumu pārtraukšu - lai viņš pirmais man uzraksta "arlabunakti, man ir skumji bez tevis" - un iešu gulēt.

Pat īsti nezinun, ko teikt.
Ir situācijas vai pareizāk sakot - vāji pamatoti vai mērķtiecīgi čakarēti projekti, kad pat mana dir*anas un rakstiskās argumentācijas spēja neko daudz nelīdz.

Dīvaini. Mutvārdos mana argumentācija parasti ir vāja, nespēju nedz ātri formulēties, nedz arī diskusijā pastāvēt par sevi, bet rakstos - may the force be with you, ja gribi ar mani strīdēties, un ja man ir dots laiks sagatavoties.

Šīrīta jautājums - vai šodien ir 3diena vai 4diena - noveda pie secinājuma, ka šobrīd dzīvoju ārpus laika. Sīkajam tūlīt būs 6 mēneši, kas ir puse no dekrēta laika. Un ko es esmu paveikusi? Vai tas, ka sīkais ir spēcīgs, vesels un aug griezdamies, patiešām ir pietiekami? Vai arī es varēju šo laiku izmantot vēl kaut kā? Jo patiesībā diezgan daudz laika aiziet pa pieskari, piemēram, uz filmu rēķina, turklāt, nevis ar motivāciju gūt baudījumu no mākslas, bet gan gremdēties paralēlā "happy ending" realitātē. Par to man ir kauns, kā alkohoLĪĶIM.

Galvenais vīrietis šoreiz izpildījās ar brokastīm gultā. Visai dienai uzreiz laimīgāka krāsa, šodien varu visu!
Cits vīrietis miskastes mašīnā atbrauca agrāk un nevis noignorēja aiz sētas neizlikto miskasti, bet atnāca līdz vārtiem pakaļ.
Vēl cits vīrietis gandrīz pamodināja bez desmit astoņos ar līdzjūtības īsziņu. Izrādās, ka šodien esot amerikā apšauto audēju atceres diena.
Suņu vīrietis godīgi pakakāja nevis vārtu priekšā, bet tālāk, aiz sētas, laikam Gandžai un Brendai arī sieviešdiena.

Gaidu, ko vēl šī diena atnesīs!

UPD.
Vēl viens vīrietis par stāvvietu paņēma tikai 50 santīmus, divreiz novēlot priecīgus svētkus.
Un vēl viens klients vīrietis pa telefonu apsveica tik skaisti un sirsnīgi, kā vien patiesa krievu dvēsele to prot.

Savā apzinīgajā mūžā vēl neesmu piedzīvojusi tāaadu 8. marta reklāmas birumu kā šogad.

=> Vispārējā izmisumā un pēdējā laika kulinārijas prasmju fail, es esmu pat griķus sākusi ēst. Nekas, figūrai par labu nāks.
=> Man ir saraksts ar vietām un lietām, kas jāapbraukā un jāizdara, bet omīte slima. Atkal par kādām pāris dienām iekavēšu skaistuma un veselības atgūšanu. :/
=> Vakarā tomēr iešu pie laba friziera - mammas dāvinātā Kolonnas d.karte, cerams, uzlabos ieilgušo sūdīgo garastāvokli.
=> Iesperiet man, lai es sakārtoju māju.

Vot tā, noēdīšu tos garšīgos cepumus, ko slēpu no AB un taupīju ciemiņiem. :(

upd. Absolūtā vientulība šodien.

Šobrīd mani darītu laimīgu mājas ballīte ar sapucēšanos, savējiem, ūdenspīpi un alkoholiņu.

Tās bezgala skaistās kurpes ar milzīiiigajiem papēžiem laikam uz trešdienas pasākumu tomēr nevarēšu vilkt. Japāņi tomēr īsa auguma. :/
Nāksies iet ar vīru uz kīno.