Šīrīta jautājums - vai šodien ir 3diena vai 4diena - noveda pie secinājuma, ka šobrīd dzīvoju ārpus laika. Sīkajam tūlīt būs 6 mēneši, kas ir puse no dekrēta laika. Un ko es esmu paveikusi? Vai tas, ka sīkais ir spēcīgs, vesels un aug griezdamies, patiešām ir pietiekami? Vai arī es varēju šo laiku izmantot vēl kaut kā? Jo patiesībā diezgan daudz laika aiziet pa pieskari, piemēram, uz filmu rēķina, turklāt, nevis ar motivāciju gūt baudījumu no mākslas, bet gan gremdēties paralēlā "happy ending" realitātē. Par to man ir kauns, kā alkohoLĪĶIM.