Var jau teikt, ka lecu sejā tiem, kam šodiena balansē uz noguruma un darbaholisma robežas. Bet visus šos gadus esmu rukājusi pie kompja līdz osteohondrozei, tāpēc šo gadu uzskatu ja ne par atpūtu (nogurums tomēr ir liels), tad visā visumā par nopelnītu pārmaiņu. Tāda bija arī šodiena.

No rīta piebeidzu apstrīdēšanas vēstuli. Ar baudu tika saķepināti pēdējie argumenti, kaut gan kārtējo reizi izdevās last minute darbs. Ed tā rāvās pēc uzmanības, ka ilgāk par 10 minūtēm pie kompja nenosēdēt.

Vēlāk braucu ar mazo pie ārsta. Slimnīcā lēnā garā izrunājāmies ar Dr. Celmiņu, ne tā kā poliklīnikās pa 10 minūtēm, bet kārtīgas 50 minūtes sabijām. Daudz jauna uzzināju par barošanām un alerģijām.

Pēc tam atpūta pie vecākiem. Kaifs noskatīties, kā šamējie ņemas ar mazo, kamēr pati vari i paēst, i atpūsties, i līdz veikalam aizskriet. Nebija, kas atrunā, tāpēc Spicē nopirku maucīgas kurpes uz kādiem 14 cm platformas un papēža. Tumšsarkanas laka. Mīļais, kad atbrauksi un ieraudzīsi - ja tev nepatiks, nesīšu uz veikalu, bet lūdzu lūdzu, kaut nu tev patiktu.... Viņas ir tīiiiik skaistas. Pēdējo 3 gadu bezpapēža un sporta apavu laikmets rezultējas ar pārspīlētu high-hills fetišu.

Pa vidu beidzot iekārtojos iekš facebook. Ne gluži tīšām piekritu uzaicināt sava spammeila kontaklistes saturu, un rezultātā atsāku komunicēt ar 6-8 gadus nedzirdētiem ciliņiem. Sākot no "where have we met" un beidzot ar pāris bijušajiem. Visinčīgāk laikam būs kādu laiku pasekot līdzi starptautiskajiem kontaktiem, cik var malties pa LV pīļu dīķi.

Noslēgumā iztukšošu pārtikas maisiņu, iesākšu rakstīt mīļajam sms, bet tad ar lepnumu pārtraukšu - lai viņš pirmais man uzraksta "arlabunakti, man ir skumji bez tevis" - un iešu gulēt.