Slēpt mātes nāves faktu un nestāstīt notikumu patieso gaitu ir pilnīgi aplami, manuprāt. Tā var pilnībā sagraut uzticēšanos da jebkam uz visu atlikušo mūžu.
Pilnīgi cits, nodalāms jautājums ir par bērēm. Tās mēdz būt šausmīgi smagas, psiholoģiski traumējošas un izvārdzinošas. Kad manām māsīcām bija 3 un 8 gadi, nomira viņas tēvs, manas mammas brālis. Meitenes uz bērēm nenāca, un es neatceros, vai tā bija viņu pašu vai viņu mammas izvēle, vecākā iespējams jau pati pieņēma lēmumu par to. Proti, nenākt. Domāju, ka to atvadīšanos var noorganizēt meitenēm atsevišķi. Saku to, jo esmu redzējusi visādas debīlas tantes raudinām bērnus bērēs ar kaut kādiem no mana skatījuma vienkārši ārprātīgiem tekstiem. Kādas 8 gadīgas meitenītes bērēs skolotaja bija atvedusi visu klasīti pavadīt traģiski mirušo, runu teicējs nez kamdēļ speciāli vērsās pie bērniem ar tādu uzrunu, kā rezultātā 2 klasesbiedrenes noģība. Latviešu bēru tradīcijas reizēm var būt diezgan baisas. Nebrīnētos, ja kādam šādās bērēs ienāktu prāta uz vojoles nočīgāt 'Tecēj' saulīt tecēdama', kur pēdējais pantiņš ir 'Nav vairs manas māmulītes, kas iecēla saulītē' (arī pieredzēts variants). Pec tāda notikumu pavērsiena prinicpā nekas cits neatliek kā saļimt bezsamaņā, ja nu tu esi tas bez mātes palikušais bērns. Īsāk sakot, tur ir jaizvērtē tas potenciālais latviskuma indekss un bērnieku sastāva kopīgais saprāts.
Bet jautājums jau ir par turēšanu neziņā. Un tas nu noteikti ir garām.
Droši vien tās pieredzes ir dažādas. Atceros, kad man nomira vecmāte (man bija nieka 11 gadu), kura bija man ļoti tuvs cilvēks (varbūt pat tuvāka par manu mammu.), pēc bērēm es nomierinājos. Man bija sajūta, ka tā vieta kapos identificējas ar viņu un man ir vieta, kur atnākt un pabūt ar viņu kopā. Diez vai man tāda būtu, ja neietu uz bērēm. Jāsaka, ka pirms tam man bija pilnīga histērija un es visu to nedēļu pavadīju tazepāna ietekmē. Bet mani vecāki tomēr bija tik saprātīgi un paņēma mani uz bērēm. Lai gan psiho tantiņu un žēlabaino izvadītāju marasms nav izslēdzams un pie tā ir jāpiedomā.
lūk, lūk tieši tā identifikacija arī ir svarīga. Mana mamma nomira, kad es vel biju stipri jauna un "mīļo" radiņu žēlabu dēļ pamanījos notīties no bēru mielasta, bet tā vieta kapsētā tieši identifikācijas dēļ ir ļoti svarīga. Un diez vai tas tā būtu, ja savam acīm nebūtu redzējusi procesu. bet ja vecmamma nolēmusi rīkoties šādi neviens viņai pretējo nepierādīs
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pilnīgi cits, nodalāms jautājums ir par bērēm. Tās mēdz būt šausmīgi smagas, psiholoģiski traumējošas un izvārdzinošas. Kad manām māsīcām bija 3 un 8 gadi, nomira viņas tēvs, manas mammas brālis. Meitenes uz bērēm nenāca, un es neatceros, vai tā bija viņu pašu vai viņu mammas izvēle, vecākā iespējams jau pati pieņēma lēmumu par to. Proti, nenākt. Domāju, ka to atvadīšanos var noorganizēt meitenēm atsevišķi. Saku to, jo esmu redzējusi visādas debīlas tantes raudinām bērnus bērēs ar kaut kādiem no mana skatījuma vienkārši ārprātīgiem tekstiem. Kādas 8 gadīgas meitenītes bērēs skolotaja bija atvedusi visu klasīti pavadīt traģiski mirušo, runu teicējs nez kamdēļ speciāli vērsās pie bērniem ar tādu uzrunu, kā rezultātā 2 klasesbiedrenes noģība. Latviešu bēru tradīcijas reizēm var būt diezgan baisas. Nebrīnētos, ja kādam šādās bērēs ienāktu prāta uz vojoles nočīgāt 'Tecēj' saulīt tecēdama', kur pēdējais pantiņš ir 'Nav vairs manas māmulītes, kas iecēla saulītē' (arī pieredzēts variants). Pec tāda notikumu pavērsiena prinicpā nekas cits neatliek kā saļimt bezsamaņā, ja nu tu esi tas bez mātes palikušais bērns.
Īsāk sakot, tur ir jaizvērtē tas potenciālais latviskuma indekss un bērnieku sastāva kopīgais saprāts.
Bet jautājums jau ir par turēšanu neziņā. Un tas nu noteikti ir garām.
Lai gan psiho tantiņu un žēlabaino izvadītāju marasms nav izslēdzams un pie tā ir jāpiedomā.
bet ja vecmamma nolēmusi rīkoties šādi neviens viņai pretējo nepierādīs