zifs

Es esmu iemīlējusies. Dziļi un patiesi. Savā gultā... Katrs rīts mani sagaida ar mokošu šķiršanos no ne visai ērtā, bet ārkārtīgi tuvā matracīša. Kā pievienotā vērtība mūsu attiecībām ir spilvens un sega. To vieta mūsu starpā ir nenoliedzami svarīga. Tas tikai padziļina manu neizsakāmo mīlestību pret gultu, kurā es varu atlaisties, un tad nolikt savu domu un ideju nogurdināto galviņu uz mīkstā spilventiņa, kurš tūlīt pat maigi mani apņem. Ak, dievs, un sega!!! Kā es pēc tās ilgojos! Ar kādu gan gribas spēku man ir jāapbruņojas, lai es no rīta noņemtu šo silto polistera un sazin viņ ar ko vēl piebāzto auduma gabalu no sava ķermeņa. Jā, šie rīti, šie agrie rīti, kuri mani satriec ar puskrēslu un modinātāja zvanu 6.30. Mani ienaidnieki ir tie. Šķīrēji no mīļotās un pievienotās vērtības. Un nekāda kafija, auksta duša (kurā es nekad neeju) manas jūtas pret gultu nemainīs. Es ilgojos pēc tās tiklīdz manas pēdas skar grīdu. Izejot pa ārdurvīm mani pārņem nebeidzamas skumjas un nomācošās atmiņas par celšanos, kad gribas (labāk vēlāk, kā agrāk). Es zinu, pienāks vakars un atkal mēs tiksimies. Es un gulta... Nekas nespēs mani šķirt tās saldās stundas no tās.
Nu pasakiet man kurš bija tas nelietis, kas izdomāja, ka skolai jāsākas tik agri!!!
Laimīgas bija man tās dienas, kad braucām uz bērnudārzu un bez kādas steigas cēlāmies ap astoņiem.
Ak, atmiņas, saldās atmiņas.