zifs

Lūk vakar man bija paredzēta saruna ar skolas psihologu. Paredzamais topiks: Mans mežonīgais dēls, kurš provocē skolotājus un dezorganizē mācību stundas. īsāk skolotāji sūdzas. Īstenība visai šai peripētijai ir priekšvēsture ar ļauno skolotāju, kā centrālo tēlu un bērniem, kuri ir jau kā bērni - ar radziņiem un astītēm, taču kopumā ņemot pilnīgi normāli pusaudži. Tātad skolotāja pasūdzējās vadībai un tikai noorganizēta skolas psihologa konsultācija ar visām izrietošajām fīčām: stundu hospitēšanu, pārrunām - kolektīvi un individuāli. Tātad devos uz tikšanos ar dziļu pārliecību, ka mans bērns ir pilnīgi normāls un skolotāja galīgi psiha, kā arī gatava mega verbālai cīņai ar psihologu ar mērķi noliegt jebkādus apvainojumus mana dēla virzienā. Tātad viss iesākās gana korekti, ar smaidu un pieklājīgu sasveicināšanos, taču iekšēji biju gatava "lēcienam" jebkurā brīdi. - Psiholoģe laipni uzsāka sarunu ar tekstu, ka pa skolu klīst lieliskais septiņnieks, kurš ir leģendārs un nevadāms. - Kļuvu uzmanīga. Psiholoģe: Mani lūdz izvērtēt situāciju klasē - Es: Jūtu, kā muskuļi saspringst Psiholoģe: Hospitēju divas mācību stundas un situācija mani pārsteidza - Es: Esmu pilnīgi gatava atsist jebkurus apvainojumus manas atvases virzienā Psiholoģe: Neko nenormālu nenovēroju. Bērni uzvedas atbilstoši savai vecuma grupai. Protams, skolotāji ir dažādi- daži liberālāki, daži direktīvāki. Skolotāja M. ir izteikti direktīva un nepieļauj nekādas diskusijas, līdz ar to veidojas konflikts. Kā arī šiem bērniem pirms tam ir bijušas klases audzinātājas, kuras ir respektējušas bērnu viedokli un ir bijušas gatavas dialogam. Pie kā arī bērni ir pieraduši. Skolotāja M. ir pilnīgi cita veida cilvēks un, starp citu, tāda viņa ir arī ar kolēģiem... - Es: Jūtos ļoti pārsteigta. Principā viss mans kareivīgums acumirklī saplok un psiholoģe no potenciālā ienaidnieka kļūst par sabiedroto. Galu galā mēs sirsnīgi izrunājāmies un padalījāmies mūsu novērojumos par bērniem pusotras stundas garumā un par to kāda skolotāja M. ir mežonis (vairāk gan no manas puses) un mēs draudzīgi šķīrāmies. Lūk tā gadās, kad tu esi gatavs ar nagiem un zobiem cīnīties par vietu zem saules un viss adrenalīns ir sasniedzis maksimālu koncentrāciju, lai attiecīgajā mirklī būtu tev spēcīgs atbalsts kaujā, tad pekšņi viss sagriežas galīgi ne tā un cilvēks tev vienkārši pasaka : Še, ņem un dzīvo!