Es atkal pabiju big corp ofisā, un atkal esmu norāvis nelielu kultūršoku.
Big corp jau kādu laiku izskatās pēc lidostas, bet šī sajūta ar katru reizi kļūst tikai spēcīgāka. Es biju parunāties par darbiņu, satikt jaunos kolēģus sejā, un man bija iespēja paklausīties arī viņu small talk. Tā nu viņi dzīvo jau gadiem kādā no Baltijas valstīm, drusku straglo ar vietējām valodām, jo vietējiem šķiet ērtāk ar viņiem komunicēt angliski, strādā savus ofisa darbiņus, ved bērnus uz pulciņiem, brauc atvaļinājumos pie saviem radiem, un visdrīzāk nevienai Veidemanei vai Dombravam acīs nekrīt, atšķirībā no jauniešiem ar ēdiena piegādes somām. Kāpēc viņu ir tik daudz tieši big corp es nezinu, bet nojauta saka, ka vietēji nespētu un negribētu aizpildīt šīs korporatīvās pozīcijas. Kaut kādā ziņā tas varbūt nav pat slikti, ja visa pasaule nekļūst par viendabīgu masu.
Vienu brīdi saruna aizvirzījās banālā kultūras atšķirību virzienā. Kamēr viņi atkārtoja tās frāzes, ka ir dzirdētas jau pirms divdesmit gadiem, es iedomājos, ka starpība starp vidējo latvieti un vidējo turku globālā kontekstā ir mazāka kā atšķirība starp diviem dažādiem latviešiem. Vidējam big corp darbiniekiem ir ko pastāstīt par restorāniem, pārkingu, gadžetiem, ceļojumiem un mākslīgo intelektu, tikmēr es savā nodabā domāju par to, cik ļoti jocīgi būs apmeklēt darba balli, kuras programmā ir “iet paēst un aiziet uz kādu dzērienu”, zinot to, kas tik par mani neatklāsies, mēģinot pielāgoties šīm abām aizraujošajām izklaidēm. Kaut kādu īpatnēju iemeslu dēļ man ir specifiskas zināšanas, kas ir vajadzīgas big corp, bet ārpus šī kapitālistiskā darījuma es jūtos kā viens pats iemaldījies svešā ballē. Man, protams, ir arī maz kopīga ar džeku no Jelgavas, kas strādā ģimenes zemnieku saimniecībā, un viņa acīs es drīzāk līdzinos big corp planktonam, un kaut kādā mērā viņam ir taisnība, bet piezūmojot tuvāk, es īsti neiederos nevienā no šīm kompānijām, tai pat laikā veiksmīgi varētu feikot piederību abām šīm grupām. Un runājot par feikošanu, man reizēm ir sajūta, ka es dzīvē nodarbjos ar nepareizām lietām. Un ar “dzīvē” es domāju tās lietas, kas man nodrošina komfortu pirkt filmiņu fotoaparātus, un braukt skrūvēt no paletēm huiņu.
Meanwhile mēs mājās esam pievērsušies saturam par cyberpunk, un lai gan mums nav izredzes piedzīvot lidojošas mašīnas un runājošus robotus (fingers crossed), grūti nepamanīt subtle līdzību starp distopiju un realitāti.