vakar, kad gāju uz veikalu, viens no strādniekiem teica, lai kādā brīdī es aizejot uz jēkaba katedrāli – viņš esot palīdzējis renovēt foajē. grāmatnīcā nopirku biezu mapi un M paķēru arī anglisku kalvīno. promejot, acī iedūrās smuks, vientuļš vāks, vienīgais plauktiņā, un tas bija šlāpina “never”, bet zem tā slēpās pēdējais eksemplārs latviski tulkotajai hildegardei no bingenas. neko daudz par viņu nezināju, tikai to, ka ļoti forša mūķene – dzejniece un komponiste, un kaut kur biju lasījis, ka tikšot tulkota latviski, bet nebiju redzējis nekādu ziņu, ka jau izdota. tad nu nopirku arī to, un hildegardes iespaidā aizgāju arī uz jēkaba katedrāli. pie katedrāles ieejas bruģakmenī iestrādāts bronzas gliemežvāks, ko pulē kurpju zoles. foajē ap griestu lustru ērkšķu vainadziņš. par 20 centiem nopirku svētbildīti, ko izmantot par grāmatzīmi hildegardei, un noskatījos pārdevējas sarunā ar kādu apmeklētāju, kura viņu sveicināja ar ”lai slavēts jēzus kristus”, un tad apmeklētāja čukstu balsī metās teikt, ka viņu sauc daiga, un ka viņa pārdevēju pazīstot, bet pārdevēja “daiga” saklausīja kā “dārgi” par viņas veikaliņa piedāvājumu.
- es esmu daiga!
- dārgi, ja?
mājās otrs strādnieks pēkšņi sāka man stāstīt, ka viņš sestdienās palīdzot jēzus sludinātājiem uzlikt galdiņus un vārīt tēju pie makdonalda pretī brīvības piemineklim, un ka viņš man varot iedot laikus, ja mani interesējot.
un tad manās rokās nomira telefons, kamēr bildēju zirnekļu tīklā iekritušu kastaņa zieda putekšņlapu, kas izskatījās pēc āķa, pēc J, un griezās uz riņķi, it kā zirneklis makšķerētu gaisā. ekrāns iesprūda kameras režīmā – sastingusi motion blur bilde, kuru nevarēju izslēgt, telefons it nemaz nereaģēja. tagad tas ir tumšs un neļaujas uzlādēties, bet tas jau mēnešiem darbojās sprāgoņa režīmā.
vāru sardeles blakus datoram, gaidot e-pastā ziņu, ka varu iet pakaļ jaunajam telefonam. putekļu ir tik daudz, ka ik dienu, uz galda pārvietojot priekšmetus, tie atstājuši jaunu ēnu – putekļu rentgenu.