man patiesi liekas, ka maucīgie džeki ir šīs pasaules neformālie līderi, jo viņi iemieso savos ķermeņos to pilnību, kuru rakstnieki tik izmisīgi cenšas iemiesot savos vārdos, bet viņiem tas nesanāk un nesanāk, un vienmēr kaut kas pietrūkst un nav līdz galam. saraksta to visu vārdu milzumu uz papīra, bet tie ir un paliek tikai neiemiesojušies vārdi. bet tieši caur skaistu ķermeni skaistums cilvēkam pienāk vistuvāk. jo kas var būt tuvāk par paša ādu? nekas.

kā es varu ieinteresēties par dzeju, kuru sarakstījis jauneklis ar uzblīdušu vēderu un noļukušiem pleciem, ja viņa dvēsele ikdienā ik mirkli ik brīdi dzīvo saskarē ar tik neglītu matēriju, ja tā ir ieslodzīta neglītumā, skatās uz pasauli caur neglītām acīm, runā vārdus caur neglītām lūpām. viņa lielākais orgāns āda, orgāns ar kuru šis cilvēks jūt robežu starp iekšējo un ārējo, ir izliecies neglītā formā un viss tāda dzejnieka gars ir izplatījies neglītā fiziskā izplatījumā. tāda dzejnieka radītais skaistums ir tikai izlikšanās, no matērijas atsvešināta formāla "skaista" konstrukcija, kura ir tik kusla, ka pat nespēj izmainīt pašas fizisko apvalku. ar tādu var muļķot tikai vidusskolnieces un tādus pašus neglīteņus, kā viņi paši. bet maucīgo džeku skaistumam nav jāizpaužas vārdos, viņi var vienkārši klusējot šeit un tagad pisties un es skatos uz viņu perfektajiem ķermeņiem un redzu, kā tiem līdzi perfektas kustības izdara arī šajos ķermeņos izplatītais gars.