Kušš

Šoden sagaidīšu kukainīti augstos papēžos, jaunā kleitā, līdz ādai perfekta, ar vīna glāzi pie durvīm un vakariņām galdā. Viņš taču ir pelnījis.

Visu laiku gribu pierakstīt piedzīvojumus, bet saprotu, ka piebēršu pārāk daudz saldu emociju un man no tādām vēl arvien ir liels kauns, bet citādāk jūtos daudz pārliecinātāka par savu vietu pasaulē nekā jebkad agrāk.

Vakar dejojām virtuvē un dziedājām duetā "Viņi dejoja vienu vasaru". Runājām arī par brīvību, jo viņš ir tāds kā es, tāpēc baidos, ka nejūtas iekalts važās, ņemot vērā to, ka tiekamies katru vakaru jau trīs mēnešus, tomēr ir labi kopā, tāpēc nav jēga pagaidām uztraukties par nelietām un nedienām.


/Sestdiena būs legendary. Diena, kad es uzaicināju ciemos uz pusdienām V ģimeni. Kurš domāja, ka vēl ir tik daudz pirmo reižu atlicis.

Kukainītim šodien pilnīgi nemaz neinteresēja, kā saule spīd. Kukainītis no vakardienas apgāzies uz muguras un netiek augšā, centos un mēģināju dabūt viņu uz kājām ar visādām ripiņām, bet nekā. Runāju ar kukainīša mammu, kas pateica, kur kukainītis jāved, lai viņu izārstētu, bet arī tur priekšā šprices un nosūtījums uz Stradiņiem. Griezīs manu skaisto, dārgo un mīļo kukainīti pušu.

Virzīšanās uz priekšu ir uzskatāma par notikušu tikai tad, kad kāds neatgriežas, bet 'lielās atklāsmes' pienākšana katru pusgadu ir tikai un vienīgi muļķība un sevis mānīšana. Tu saki, ka tie ir pakāpieni, bet nesauc to par tikšanu augšup. Tu runā par nākamajiem pakāpieniem, it kā pavisam labi apzinātos, ka nekāda 'izaugšana' no tādas rāpšanās nebūs. Man vajadzētu mācīties no Tavas garīgās izaugsmes, bet es nevēlos, ja tā ir tāda sevis mocīšana un ierāmēšana. Vai tas nebiji Tu, kas teica, ka rāmji nedrīkst būt, stereotipiem jāizzūd, cilvēki jāvērtē citādāk? Beigās izrādās, ka pats esi viens tipiņš, viens liels stereotipiņš, kuram no 'virzības pa garīgo ceļu' ir tikpat tālu, cik man no mehānisku un veiksmīgu attiecību izveidošanas. Kāpēc gan Tu vispār domā, ka virzies pa 'garīgās izaugsmes ceļu'? Kur teikts, ka tas nav strupceļš, un Tu visu laiku pagriezies un atgriezies pie nepareizajām ceļa zīmēm? Tu gaidi sprādzienus un eksplozijas, bet neiedomājies, ka tam var būt nelāgs gals. Tu, protams, esi ar putniem un pavasari galvā, tomēr vai gan tas nozīmē, ka jābūt arī mazliet muļķim? Vai varbūt tieši to nozīmē dzīvot - nožēlot izdarīto un nožēlot neizdarīto?

Kopš draudzējos ar Patrīciju, esmu sapratusi, ka rīdzinieki ir reti riebīga un nedraudzīga cilvēku pasuga. Reizēm sāk šķist, ka taisnība jau vien tiem NErīdziniekiem ir, mēs esam līdz kaulam par kaut ko lepni un varbūt kāda pile snobisma tajā visā arī ir manāma. Kad Patrīcija satiek kādu paziņu, izskatās, ka visi tie cilvēki ir viņas labākie draugi, visus ir prieks satikt un ar visiem ir par ko papļāpāt. Ja es satieku kādu, tad labākajā gadījumā sasveicinos vai vēl izdevīgāk ir izlikties, ka neesi to otru ievērojis. Tas arī ir iemesls, kāpēc man riebjas satikt cilvēkus, kurus ilgu laiku neesmu satikusi, un ne jau tādēļ, ka tādai atšķirtībai noteikti ir bijis kāds iemesls(visticamāk tāpēc), bet gan tādēļ, ka Tu nekad nezini, par ko īsti ar tādiem puspaziņām/nepaziņām runāt. Visļaunāk ir tad, ja ar tādiem jābrauc vienā sabiedriskajā transportā virzienā Iļģuciema mājas – centrs, jo tad ir aptuveni 20 minūtes laika, lai saviesīgi papļāpātu. Es pati gan nekad vairāk par pliku ‘čau’ nesaku un neuzbāžos, jo reizēm patiešām laimējas un no sarunas var izvairīties(socially awkward penguin), ja vien pati nesāc justies neērti klusējot, jo tas otrs uz Tevi blenž tā, ka liekas, ka kaut kur pie vaiga pielipusi brokastu sviestmaizīte. Parasti gan pretī gāžas visādu nenozīmīgu teikumu straumes, jo ir taču jābūt draudzīgam un sociāli aktīvam cilvēkam. Mani mīļākie jautājumi ir:
1. Ko tad Tu te?
Šis ir mans favorītjautājums, jo parasti tas ir tik acīmredzami. Ko gan citu var darīt veikalā, koncertā vai trolejbusā? Protams, ka es arī esmu atnākusi izklaidēties vai kaut kur braucu, vai man ir jānopērk dienišķā maize un DESA. Nu labi, viens aspekts ir tas, ka Tu, cilvēk, esi pārsteigts mani ieraugot tieši tur, bet tad savukārt rodas jautājums, kāda velna pēc Tu esi tik izbrīnīts? Mēs visi labi zinām, ka pasaule un Rīga vēl jo vairāk ir maza un ka te nekursē tik daudz trolejbusu un nenotiek tik daudz pasākumu, lai būtu iespēja NEKAD nesatikt kādu senu 'draugu'.
2. Kā tad iet? (Kā klājas?)
Lielākoties no Tevis tāpat gaida atbildi viena vārda apmērā, ja sāc stāstīt kaut ko svarīgu, teiksim, par kaut kādu aklās zarnas operāciju, tūlīt redzi, kā tas otrs nevar sagaidīt stāsta beigas, lai padalīto ar savu interesanto stāstu par aknas pārdošanu melnajā tirgū. Vēl traģiskāk ir ar tiem, kuri, nesagaidot atbildi, uzreiz sāk stāstīt par savu lielisko dzīvi. Man, ja godīgi, pilnīgi pietiktu ar atbildi vienā vārdā, jo galīgi neinteresē, cik ilgi Tev jau ir nopietnas attiecības, kādu jaunu amatu esi ieguvis vai kad Tev bija sekss ar trim modelēm reizē. Tas pat liekas nedaudz absurdi, klausīties tik personīgas lietas par cilvēku, kuru nu jau var teikt, ka knapi pazīstu. Nekad nav ienācis prātā, ka tas pretīmstāvošais ir viens kā pirksts, bez darba un seksa? Ticēt vai ne tam, ka var noskaust, ir katra paša darīšana, tomēr, ja jau vecmāmiņas ticēja, tad kaut kāds iemesls tam noteikti bija, ne?
3. Kas jauns?
Es visticamāk Tevi neesmu sastapis kādu gadu, varbūt pat vairāk (varbūt arī mazāk), taču princips nemainās, ko jaunu es Tev varu pastāstīt, ja Tev pat nav ne jausmas, kas ar mani pēdējā gada laikā ir noticis? Vienmēr šādos brīžos saku, ka viss ir pa vecam, lai gan man jau kādas trīs reizes ir nomainījusies darba vieta, mīļākais un dzīvesvieta. Tomēr mani nekad nepamet sajūta, ka tas jau patiesībā arī ir tikai tāds jautājums, lai pēcāk varētu izlielīties ar savu jauno mašīnu, sievu, māju, plazmas televizoru un kaut kādu Zanussi.
4. Mums noteikti kādreiz vajadzētu satikties!
Tad abi smaidām, mājam ar galvu, piekrītam, lai gan jau tajā pašā mirklī abi lieliski saprotam, ka tā kāda reize pienāks tikai tad, ja atkal nejauši satiksimies uz ielas, veikalā vai sabiedriskā transporta līdzeklī. Kāpēc gan lai mēs pēkšņi satiktos, ja visu šo laiku neesam viens par otru likušies zinis? Tur, kur bija mana vieta Tavā dzīvē agrāk tāpat droši vien ir jau citi draugi vai paziņas. Ma to vietu vairāk nepatiek, jo zinu, ka varu pievērst kvalitatīvi uzmanību tikai konkrētam skaitam cilvēku, jo agrāk vācu draugus kā sēnes pēc lietus, bet kā gan tas man jelkad ir noderējis, ja ar lielāko daļu no viņiem tāpat vairs nekontaktējos?
5. Sarunas aizpildītāji.
Bieži vien šādos gadījumos aptrūkst lietu, par kurām runāt, jo jāatzīst, cik tad ilgi viens otram var lielīties par visiem sasniegumiem? Tieši tāpēc jāsāk izmantot sarunas aizpildītāji, kas iekļauj runāšanu par laika apstākļiem(izpaužas kā gaudošana par to, cik karsts, auksts, slapjš ir), brauciena galamērķi un vēl kaut ko, kas Tev nemaz neinteresē. Parasti gan tas beidzas ar runāšanu par citām kopējām paziņām, kādas jums ir, kas arī nav slikti, jo mērena daļa baumu un netīrās veļas ir tīri feini, jo, ko tur tēlot, es arī esmu tikai meitene un man patīk zināt lietas, lai pēcāk varētu domāt, ka ar manu dzīvi viss tomēr nav tik sasodīti sabojāts, kā biju domājusi.

Tiesa te ir jāmin izņēmumgadījums, kura laikā visa tā vecu paziņu netīšā satikšana nav tik briesmīga – BĀRS. Ja rumkola ir rokā, tad dzīve liekas krāsaināka un sarunas raisās raitāk, kā arī, ja nu tomēr tā nenotiek, visticamāk pavisam ātri var notīties, aizbildinoties ar draugiem, kuri, redz, muļķi, rauj Tevi prom. Pastāv arī tāds variants, kā izlikšanās, ka mūzika ir par skaļu un nekonekonekoneko nevar dzirdēt.

"Любовь, которую, как мне казалось, Я выдумалa самa, и она получалась."

Nu patīk jau man tādas nekaunīgas acis, kas aizķeras aiz katras mežģīnes vai volāna, kas tobrīd ir uzvilkts, kas paskatās acīs tā, ka Tev vairs nav jautājumu, Tu zini, ja ietu līdzi, tad nekaunīgas acis pārvērstos nekaunīgos pieskārienos.

/Šodien atkal kāds mazā balstiņā dūc austiņā, ka kaut kas nav tā un ka var būt labāk. Nedrīkstot tak ļaut sevi mānīt un pašai mēģināt aizziest ausis ar muļķībām. Saka, ka jau sen vajadzēja spļaut ārā visas patiesības, bet ir jau tomēr vēl kāds meduspoda efekts palicis/

Pēdējo gadu laikā man ir parādījusies nepārvarama vēlme, lai viss vienmēr būtu sakārtots un salikts pa plauktiņiem. Es pat neteiktu, ka būtu ļoti pedantiska, tas man drīzāk ir ieaudzināts, taču tīrīšana, mehāniskas darbības man lieliski palīdz atrisināt nekārtības un nesakārtotību savā dzīvē. Tā kā pēdējo dienu laikā esmu kārtojusi biroju, savu dzīvokli un pat tēva mitekli, esmu līdzvērtīgi sakārtojusi arī domas un iedalījusi vīriešus divos plauktiņos. Protams, tur ir tikpat daudz iedaļu, mazu atvilktnīšu kā Dainu skapī, bet šie tieši šobrīd ir piesaistījuši manu uzmanību.
JUMTA RĀVĒJS. JUMTA NORĀVĒJS, AIZRAUJOT TO LĪDZI AR VISU MĀJU.
Jumta norāvējus Tu vari iemīlēt, mīlēt un mīlēties ar viņiem, vienu brīdi tiešām šķitīs, ka ir slikta dūša no tā, cik ļoti daudz salduma tajā visā ir. Šie puiši būtībā ir katras meitenes sapnis, viņi atzīsies mīlestībā tā, kā notiek tikai filmās, nēsās Tevi uz rokām gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē un no rīta taisīs brokastis. Šie puiši grib būvēt ģimeni tāpat kā māju, galvenais ir atrast meiteni un zemi, tieši tāpēc viņi vienmēr skrien un vēlas visu ātri un tūlīt, bet reizēm tā vairāk ir pļāpāšana, nevis darīšana. Bet... PROTAMS, ir bet, jo vienā mazā sirds stūrītī, kurā Tu pati nemaz negribi ielūkoties, kāds mazā balstiņā dūc Tev austiņā:"Kaut kā trūkst, kaut kas nav, kaut ko vēl gribu!" Un ar laiku balstiņa paliek tikai skaļāka, jo ar laiku ar jumta noraušanu nepietiek, jo pats jumta norāvējs to ir kārtīgi pienaglojis pie ģimenes mājas. Jā, jā, šiem vīriešiem vajag dažādas sociālās garantijas, laulības līgumus un virtuvē Zanussi, tas arī to jumtu noliek atpakaļ vietā. Nav jau noslēpums, mēs arī mīlam drošu vietiņu, kur pārlaist aukstos vējus, kā arī sabiedrība tak domās, ka Tu esi jukusi, ejot prom no tāda lieliska vīrieša. Šis ir tas gadījums, kad Tu esi ļaundaris, jo reti kad pats jumta rāvējs aizies... Tā būtu neizdošanās un cik gan nenormāli neērti būtu būvēt visu no jauna.
Un tad ir tie, kas norauj jumtu ar visu māju(nejaukt ar tiem, kas skrien pakaļ brunčiem). Viņus nevar palaist garām, pāris teikumi un jūti, ka visur apkārt sprakšķ dzirksteles, arī sarunas var iekarst tik tālu, ka tur tiks mesti arī uguņi. Šie vīrieši parasti ir ļoti erudīti un viņiem par jebkuru mazāko kniepadatu būs savs viedoklis, ko Tu pat ar google.com palīdzību nemainīsi. Viņi parādīs Tev savu patikšanu visinteresantākajos veidos, tāpēc acis ir jātur plaši atvērtas, tas nebūs tik vienkārši kā kaut kādā "Pulkvedī", kur zini, ka patīc, ja Tev sagrābj pakaļu. Kad tie žesti jau būs nolaupījuši jumtu, viņi paņems aiz rokas un Tu būsi gatava iet kaut uz pasaules malu. Loģiski, ka viņi skūpstās perfekti, pieskaras perfekti un pēkšņi nekur neparādās neērti elkoņi. Caur pirkstiem šaujas tās pašas dzirksteles. Bet viņi ir pārāk prātīgi, ko tādu jau ir piedzīvojuši, un iepriekš tas nav labi beidzies, tāpēc viņi bieži vien baidās, bēg, kontrolē situāciju un neļauj notikumiem attīstīties savā veidā. Bet parasti viņi ir arī tik galanti, ka šo nelaimīgo mīlasstāstu Tu jau zini. Viņi pazūd, bet atgriežas, tad atkal pazūd un atgriežas. Tu arī ļauj viņiem šādi rīkoties, jo viņi patiešām nav kretīni, bet tad, kad viņi ir pie Tevis, viņi ir tikai ar Tevi un tas parasti ir fantastiski!

kāds mazā balstiņā
dūc tev austiņā
hei, mazais nāc
lai pazūd saprāts/zmeju dzeja/

Vecvecāki, kuri nupat kļuva par vecvecvecākiem ir burvīga lieta, jo kā gan citādi es tagad vakariņās ēstu garneles, skatītos salūtu kā buržujs tornī un būtu apčubināta līdz nemaņai.

Būt pārsteigtam, būt izbrīnītam - tā ir intelektuālim piemītoša greznība un viņa sports. /H. Ortega i Gasets/

Tieši tā, es citēju spāņu filozofu... viss gan pateicoties kultūras teorijas semināra tēmai, kura ietvaros jāizlasa "Masu sacelšanās", kas gan liekas ļoti piemēroti, atskatoties uz pēdējā laika notikumiem.

Un Dzelzs Vilka Pilsētai naktī pēkšņi liekas pilnīgi citādāka nozīme, kad kāds tiešām zvana un klusē klausulē. Un neomulīgi klusē. Un bieži zvana. WHATTHEHELL

http://youtu.be/8UVNT4wvIGY

Ir muļķīgi. Ir muļķīgi stāvēt krustugunīs un cerēt, ka Tevi nesašaus.

Katru rītu arvien vairāk var pamanīt rudenīgas iezīmes aiz loga, un viss jau it kā lieliski, taču kaitina tas vēsums mājās. Diez spalvains vīriešdzimuma cilvēks varētu palidzēt vai labāk ieritināties zem segas ar tējas krūzi rokā?

Dzert vīnu uz Operas skatuves? NEKĀDU PROBLĒMU! Ar vīnu vēnās VAR visu. Tie mazie negadījumi, kas aizved pie... hmm, piedzīvojumiem vai lielākiem negadījumiem(?), ir tie, kas liek elpai aizrauties.

1.Citzemju aliņus pagršojām.
2.Uz Vanšu tilta ēdām eklērus, jo tēja ar cukuru vienkārši ir pārāk garlaicīgi
3.Sagaidījām visi rītu, sēžot pie upes un uzliekot galvu viens otram uz pleca, gribējās bildi, bet tā kā visi pieci tā sēdējām, tadnu...
4.Satikām mazu dz, kuram bija tik daudz putnu galvā, ka visu laiku gaidi, ka tie tulīt caur ausīm jau šausies ārā.
5.Dziedājām līdzi popsim, kurš nevienam īsti nepatika, bet man skanēja galvā(shark in the waaaaaater)
6.Atradu tikpat fanātisku lasītāju, ar kuru apmainīties grāmatām.

Draudziņš ieraudzīja manas bērnudārza atmiņu grāmatas, kur audzinātāja salikusi visādus manus darbus, bildes, stāstus, izteicienus un intervijas. Ar lielu interesi skatījās, smējās, lasīja. Vienā vietā uz jautājumu, kas man visvairāk nepatīk, esmu atbildējusi, ka kaitina tie sliktie puišeļi. Dažu labu tad nevarēja vairs nomierināt, jo tas, redz, esot nenormāli smieklīgi:" Dana, un kā tad ir tagad? Kā ir tagad?" Bet tā jau ir, viss mainās, plūst, pārveidojas, pazūd un parādās no jauna, kad man bija trīs, es gribēju precēt tēti un domāju, ka viņš ir supervaronis un glābj pasauli no ļaunuma, ja ne to, tad vismaz mani noteikti. Tagad... Nu tagad arī tas ir mainījies.

Ir lietas, ko dzīves laikā iemācās:
1. Nekad nedrīkst likt baltu veļu mazgāties ar kādas citas krāsas drēbēm kopā! Tas var beigties tikai ar nepatikšanām un pelēcīgiem krekliem vai rozā biksēm.
2. Vienmēr jānēsā skaista apakšveļa, jo nevar zināt, kā priekšā nāksies izģērbties! Var gadities, ka satiec love of your life(nu visticamāk, ka tas būs kāds cits gadījums) un var arī gadīties, ka notiek kaut kas ļauns un Tevi izģērbj dakteris Aikāsāp.
3. Neviens patiesībā neskaita to, cik reizes Tu kļūdies, tāpēc nomierinies! Šis ir priekš manis, jo pārāk bieži kādreiz uztraucos par to, ko citi domās, kādu mani viņi redz, vai tiešām gadījumā neesmu viņu acī kāda neveiksminiece vai kā nu tos tizlos cilvēkus sauc, bet, redz, izrādās visiem ir pilnīgi vienalga, ko un kā un vai Tu kaut ko dari, jo cilvēkiem interesē savas problēmas un sava dzīve(izņēmuma gadījumi ir mammas)
4. Darba dienu vakaros Vecrīga ir daudz interesantāka nekā brīvdienās. Pārsteidzoši, bet prakse rāda, ka tieši šajos vakaros piedzīvojumi ir viskrāšņākie un cilvēkus satikt vari visinteresantākos, iespējams, ka tas tādēļ, ka piektdienās man vienmēr gadās kaut kur aizsēdēties vai satikt pārāk daudz paziņu, ar kuriem tad Tu pļāpā saviesīgas pļāpas par to, cik daudz katrs ir izdarījis un kāds laiks ir ārā.
5. Zilumu un pumpu skaits aug ģeometriskā progresijā, kad tuvojas kāds svarīgs īsukleitu pasākums. Es varētu būt nolādēta, bet kaut kādi asi stūri vai odi patiešām atrod manas kājas kādas divas dienas pirms izlaidumiem, kāzām un citiem svinīgiem pasākumiem, un tad Tu, cilvēks, mēģini saprast, ko varētu lietas labā darīt, tas ir, smērēt siņakofu vai vilkt melnas zeķubikses + 30 grādu karstumā, vai izvēlēties vilkt bikses, kuras jau esi vilkusi miļjons reižu uz šādiem pasākumiem iepriekš minētā iemesla dēļ.
6. Kādu dienu Tev pietrūks šodiena. Tas ir tikpat neizbēgami, kā saules aušana Austrumu debespusē, vienu dienu sēžot, aizdomāsies, ka gribētos, lai Tev atkal būtu 16/18/20..., lai gan pats labi apzinies, ka tobrīd nemaz tik rožaini negāja. Dīvaini kā laiks izdzēš sliktās atmiņas, atstājot tikai labās.
7. Cilvēki, kuri mēģina izskatīties stipri, parasti ir tie kuri visvairāk pārdzīvo. Katram ir kādi pāris tādi paziņas, kuri izliekas līdz nelabumam stipri un tēlo riktīgus večus(tas nav tikai par vīriešu dzimumu), jo viņiem viss ir pohujpiedrāztnahuj, lai gan patiesībā tur iekšā ir riktīgs memļaks,  kurš domā, ka uzceļot ap sevi lielos Ķīnas mūrus, noslēps mazos, vārgos ķīniešus, kas slēpjas aiz tā.
8. Alus vasarā garšo katru dienu, katru stundu un der katrā laikā.
9. Visam, kas ar Tevi notiek ir nozīme. Protams, vienmēr jau gribas gausties par sliktajām lietām, nelaimēm, menajām svītrām dzīvē, krāpniekiem, sliktiem cilvēkiem, bet man jau šķiet, ka no tiem sliktajiem cilvēkiem reizēm var iegūt vislabākās dzīves pamācības. Un arī sliktās lietas, nelietas kaut ko iemāca, un tā ir PIEREDZE, kura vēl nevienam, manuprāt nav kaitējusi
10. Vislabākās lietas, ko pateikt vai izdarīt, Tu iedomājies tikai tad, kad viss jau sen aiz muguras. Te arī tas, ka tie scenāriji, kurus esi izdomājis galvā pirms tam, nekad nenotiek, nenostrādā, tik un tā tiek izspēlēti citādāk. Riebjas, ka esmu tik sasodīti asprātīga, kad neviens neklausās un kad vilciens jau ir aizbraucis.

turpinājums sekos

11. Turēt mēli aiz zobiem, kad to vajag. Cik daudz gan nav ciests tikai tādēļ, ka nevaru savas dzēlības vai pārgudrības paturēt aiz zobiem, bet es tagad cenšos, es tagad rediģēju sevis teikto. Pirmkārt, man gribētos ruāt kaut cik pareizi, otrkārt, tā ir vieglāk kontaktēties ar apkārtējiem.
12. Nelīst pa vidu citu kašķiem, lai arī cik ļoti gribētos nostāties kāda pusē. It sevišķi tad, ja kašķis ir starp diviem vecākiem vai kaut kādas citas ģimenes štelles, iejaukšanās nāk tikai par sliktu. Pirmkart, beigu beigās nezin kādā veidā vainīgs esi Tu, otrkārt, tā var nokļut nevēlamo mazbērnu sarakstā.
13. Vienmēr pateikt paldies par lietām, vietām, cilvēkiem. Tas ir, novērtēt to, kas Tev JAU ir, nevis gražoties, ka neko nevari iegūt, esi pliks un nabags, kaut kas Tev peitrūkst ļerļerler
14. Vienmēr pateikt to paldies arī cilvēkiem. Nevajag baidites leiku reizi kādam vienkārši pateikt paldies par to, ka viņš ir blakus, ka viņš ir uzklausījis vai kaut ko devis Tev. Nevajag baidīties pieiet klāt nepazīstam cilvēkam un pateikt, ka novērtē viņa darīto darbu un ka viņš vispār AWESOME.
15. Mammai vienmēr ir taisnība, arī tad, kad liekas, ka viņai nav taisnība(nu vismaz manai). Ja viņa dod kādu padomu, labāk uzklausi, Tu vari nedarīt tieši tā, kā viņa saka, bet ņemt vērā gan vajadzētu, viņa tomēr ir kādus 20 gadus vecāka un nav jau tā, ka diži lietas būtu mainījušās. Mīlēt mīl tik un tā, kļūdīties kļūdās arī.

Prinči baltos zirgos izrādās baigi ātri pazaudē gan zirgu gan prinča titulu, kad atver muti un sprāgst laukā aizspriedumi. Labāk būtu turpinājis dziedāt citu uzrakstītas dziesmas, labāk gan.

Jūs Ziloņu pūtēji, katru reizi pūšot, iztukšojat arī sevi. Būt tam Zilonim pat ir kaut kā feini, jo esi piepildīts un ar katru tādu pūšanas reizi kļūsti arvien lielāks, varenāks un piepildītāks. Lai gan taisnība, kurš gan grib būt tas Zilonis, kuru piepūš ar sliktajām emocijām, negācijām un meliem. Vai tas Zilonis tiešām ir piepūsts vai uzpūties... uzpūtīgs?
Es te cenšos saprast, kuram lielāka taisnība: Zilonim vai Ziloņa pūtējam. Te jāņem vērā fakti un likumsakarības... būtībā vienmēr ir jāņem vērā fakti un likumsakarības. Ziloņpūtēji tak izpūšoties kļūst vieglāki un vieglas lietas lido vējā. Akmeņi nelido, ja tos nemet vai nesper, bet spalvas lido, lapas lido... lido! lido. Lidot jau laikam ir kaut kā skaisti, un skaisti, cik zināms, ir kaut kā arī labi. Cilvēki vēlas skaisti, viņi ilgojas pēc vienkārša skaisti.
Vieglākiem cilvēkiem noteikti ir vieglāk dzīvot, bet tad atkal, izpūšot tik daudz gaisa, lai uzpūstu Ziloni, var gadīties kaut kur pazust, izpūsties. Izpūtušos cilvēkus var redzēt uz katra stūra, tur viņi staigā tādi mazi un melni un baidās no katras vēja pūsmas, ka tikai neaizpūš.
Vēl ir jābaidās no paša Ziloņa, ka pēkšņi nepārsprāgst un neizbirdina pār pašu pūtēju viņa slikto domu izvirdumu. Nekur jau neraksta ziloņpūšanas lietošanas pamācību, viss jādara pašam, bet tas jau gan kaut kā neprātīgi, vai ne? Domāt pašam... Un vai tad maz var izdomāt to pareizo variantu? Es simts gadus varu censties izdomāt un tāpat neizdomātu, kā no skrūvju un visādu citādu rīku jūkļa uztaisīt televizoru, kurā tad pat varētu lūrēt to Panorāmu. Nevar jau arī to ziloni pārāk lielu pūst, var tak gadīties negadījums, kura laikā paša sliktās domas Tevi samin un tad jau gan ir slikti, kirdik un čušš. Jo tad no Ziloņpūtēja kļūsti par slapju vietu, peļķi. Peļķes ir vientuļas un slikti izskatās, peļķes ir seklas...arī dziļākās pelķes no visām peļķēm, tomēr ir un paliek seklas peļķes.
Nē, kad izaugšu, es nebūšu Ziloņpūtējs, pat ne Zilonis, es izvēlos būt Tauriņķērājs, noķert labās domas, labās emocijas un sakarināt alfabētiskā secībā plauktos vai sakarināt kā kreklus pēc krāsām uz mīkstiem pakaramajiem. Tauriņus nedrīkst aizmirst! Nu nekad, nekad, pat tad ne, ja tie ir Naktstauriņi, tumši un neglīti.

***(vienmēr esmu gribējusi atdalīt kaut ko ar zvaigznītēm, kosmoss)
Pēdējie punkti uz i, un ir cauri... beidzot vai jau? Vispār es šodien gaidu ciemiņus, nevienu neaicinot, jo man gribas, lai kāds uzraksta un vienkārši ierodas ēst kūku, tā lūk.

Sākt rakstīt blogu, bet uzrakstīt vēstuli, šodien viss notiek  otrādāk. Ačgārna mana pasaule. es esmu laimīga, aizslēdziet durvis un aiztaisiet logus, lai tā laime nebēg prom.

Tu visticamāk neatceries, es pat nezinu, kāpēc pati atcerējos tik senus notikumus, bet mēs reiz runājām par likteni, varbūt pat strīdējāmies vai centāmies pierādīt savu taisnību, tādas detaļas ar gadiem ir kļuvušas blāvākas. Es tikai atceros, ka tobrīd biju kareivīgi noskaņota un gribēju parādīt, cik, hmm, vienaldzīga(te droši vien jābūt citam īpašības vārdam) esmu. Kas zin, kāpēc cilvēkiem tāda izrādīšanās vispār ir vajadzīga? Es teicu, ka neticu liktenim, ka viss ir atkarīgs no cilvēka rīcības un lēmumiem un ka mēs veidojam dzīvi tādu, kādu to redzam, bet zini... Tev bija taisnība. Liktenis ir. Cilvēki satiekas tāpēc, ka viņiem vajadzēja satikties. Notikumi ir tāpēc, ka tiem vajag notikt.  Man nez kāpēc likās, ka ir svarīgi to pateikt, es laikam ceru, ka Tu pa šiem gadiem ticību liktenim neesi zaudējis, jo būtu skumji, ja Tu būtu pazaudējis kaut ko, ko es tik ilgi meklēju.

Zinu, kā gribētu pavadīt savu nedēļas nogali, taču zinu arī to, ka nedrīkst jautāt un nedrīkst pat domāt. Es cīnos. Ar sevi. Un visiem vajadzētu zināt, ka tā ir vissarežģītākā cīņa...

Aizbēgu no pilsētas, no trokšņiem, no cilvēkiem, lai mācītos, bet varbūt tas bija tikai tāds attaisnojums, ko teikt visiem tiem, kas nedēļas nogali vēlējās pavadīt kopā(kad ir citi plāni, tad tādu uzrodas pārsteidzoši daudz). Visu laiku sanāca darboties, bet kaut kādas mehāniskas darbības, vispār neko nedomājot. Nav jau joka lieta, pļaut zāli vietā, kur kalnu, celmu un kurmju rakumu ir vairāk nekā līdzenumu, tad nemaz nesanāk domāt par to, kā atrisināt visas pasaulsvarīgās lietas vai kaut vai savas problēmas. Un tomēr garajos braucienos, vērojot kā pasaule slīd garām, nākas aizdomāties, vai pati neesmu kaut kam svarīgam aizslīdējusi garām. Laikam jau visu laiku esmu apzinājusies, ka kaut ko esmu nokavējusi, palaidusi garām, aizlaidusi dēlī, bet apņemšanās atzīt to gan nav.

“You may not be her first, her last, or her only. She loved before she may love again. But if she loves you now, what else matters? She’s not perfect - you aren’t either, and the two of you may never be perfect together but if she can make you laugh, cause you to think twice, and admit to being human and making mistakes, hold onto her and give her the most you can. She may not be thinking about you every second of the day, but she will give you a part of her that she knows you can break - her heart. So don’t hurt her, don’t change her, don’t analyze and don’t expect more than she can give. Smile when she makes you happy, let her know when she makes you mad, and miss her when she’s not there.”

- Bob Marley

Sweet, es citēju kādas slavenas personas saldsērīgos teikumus, kur nu vēl tālāk. Varbūt, iespējams, noteikti ir arī tālāk, kur pazust. Vilnas/lina svārki, pastalas, čīkstošs ritenis un pīlādžogu auskari, vintedž + jāstrādā liepziedu veikalā, jo tas ir zaļi.

Jā, priecīgas Lieldienas, nu ja. Jāuzkrāso acis, jo tad būs žēl raudāt, kas zināja, ka mans spēks slēpjas acu ēnās un skropstu tušā.

Es šodien iemīlējos, es nezinu, vai tajā sajūtā, ka beidzot to savu savādību izjūtu tikai kā svarīgu piedevu kopējai nesakārtotajai kaudzei, kas es esmu, vai pavasarī, kuru sanāca izbaudīt līdz kaulam, vai tajā, ka sapratu, ka esmu pilnīgi un galīgi vientuļa, varbūt tajā puisī sarkanajās biksēs, kurš lūdza šķiltavas un smuki gulēja saulītē, vai varbūt tajā sajūtā, kāda pārņem ejot kaut kur ar kafijas krūzi rokā un apziņu, ka tulīttulīt jānotiek kaut kam labam, ja ne šodien, tad drīzumā. Tie ir tādi niecīgie ikdienas taureņi it kā, bet ziemīgā ikdienā katrs taurenis liekas īpašs. Man arī vajadzētu sākt piešķirt lielāku vērību 'lielajām' lietām, dzirdēju, ka tā dara.
Velns vien zina, ko ar tik daudz brīvības darīšu, kur likšu to visu enerģiju, tomēr liekas, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Vismaz šodien.

Tāda uzpūsta pašpārliecinātība, kas neslēpj neko citu kā vien zemu pašvērtējumu, vienmēr ir atbaidījusi. No turienes ceļas mačo, saldie un tie, kas dumji runā. Un šo raksta saprātīgā Dana tai otrai, kura mēdz būt neprātīga un ārprātīga, un nemāk novērtēt situāciju.

Ar 'sveiki' man būtu pieticis, tas būtu bijis tikai pieklājīgi. BULLSHIT.

Eh, reizēm nu traki gribas, lai kāds paskatās ar nekaunīgām acīm tā, ka noskrien tirpiņas pār ādu un vēderā viss sagriežas. Reizēm nu traki gribas pirmo skūpstu. Reizēm pat pietiek ar to, ka neskūpstītie skūpsti paliek kaut kur gaisā karājoties, bet Tu jūti, ka tieši tobrīd tiem vajadzēja notikt. Reizēm gribas, lai var saklausīt visus nepateiktos vārdus, kas paliek kaut kur mēles galā. Reizēm gribas, lai visi būtu patiesi un līdz riebumam atklāti, lai nav jāzīlē, kas tur kādam prātā notiek. Reizēm gribas būt drosmīgākai, pašai spert zemes gaisā un uzdrīkstēties pateikt visu, kas prātā.

Man liekas, ka es sapratu, lai gan tas tikpat labi varētu būt kaut kāds miega bada izraisīts triks. Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, kurš ir labāks par viņu, varbūt pat ne tā, bet kāds kurš pavisam noteikti sekmē viņa izaugsmi, palīdz mainīties uz augšu, lai kur tāda (augša) arī neatrastos. Ja šāda lieta nepastāv, tad vienam agrāk vai vēlāk viss liksies bezjēdzīgs.

Viņos tomēr ir vēl druska manu taureņu palikuši, jo tad, kad viņi spēlē, mazliet gribas atkal būt tā, kā bija ap gadiem četrpadsmit, kad varēju bezbēdīgi gulšņāt blakus un runāt nerunājot. Lai atkal ir tā meitene ar baloniem, lai man atkal būtu jaka līdz ceļgaliem, lai atkal līst tā, ka jāslēpjas zem tilta un jāieraujas azotē, lai atkal ir "uz tikšanos" bez turpinājuma. Un reizēm jau pat šķiet, ka jūtu to smaržu un ka jūtu vasaras garšu uz lūpām, bet te atkal... man ir citas vasaras un citas ziemas, arī citas azotes un citas jakas.

Kaitina vecu atmiņu jaunās mīlestības, kurām obligāti jāapskatās mans profils. Nu gan jau izskatāties smukākas un esat labākas par mani, nav ko uztraukties.

-Par, ko Tu smejies?
-Es nesmejos, es esmu laimīgs

Es lasu viņu un man šķiet, ka esmu pieminēta vairākas reizes, lai gan aizstāta ar metaforām un spilgtiem epitetiem, arī ar smaidiņu galā, lai gan tur jau es vienmēr esmu bijusi tikai metafora, kosmoss, robežpunkts starp darbadienām un nedēļas nogalēm. Un neviens cits jau nav vainīgs, izeja vienmēr atrodas, tikai aiziet ir grūti...

Reizēm liekas, ka pasaule ir sazvērējusies pret Tevi un Tavām vēlmēm, nē, tas nav kaut kāds ieraksts par to, cik draņķīga ir dzīve, tā nav, bet reizēm tomēr gribas, lai viss ir nedaudz savādāk. Teiksim, stundas rit lēnāk, rīts pienāk vēlāk. Lai tam visam pietiek laika! Lai pietiek laika gulšņāšanai un sapņiem ar atvērtām acīm, lēnai miega aizdzīšanai, lēnai kafijas dzeršanai, vēlām brokastīm, bužināšanai un čubināšanai. Nu kaut vai tik daudz laika, lai varētu vienkārši paspēt nogulēt kādam roku un tad skatīties, kā mākoņu pīles peld garām logam un kā prom aizveļas diena. Ļauties ālēšanās priekiem, vest pastaigā suni, pirmo reizi šoziem noslidināties no Dzegužkalna, izdzert garšīgu karstvīna glāzi(varbūt pat vairākas), taisīt sniega eņģeļus, sildīt nosalušus degunus un rokas. Varbūt vienkārši nedarīt pilnīgi neko, vienkārši nobumbulēt dienu.

Es esmu labākais un sliktākais, kas ar kādu var notikt. Es esmu tikai tāds pliks Notikums, kurš varbūt paliek atmiņā, bet ar tādu sliktilabu piegaršu.

Es gan reizēm varu būt līdz smieklīgumam infantila, tikko no krēma izveidoju sev puarro ūsiņas.

Patīk puiši ar matu sakārtojumu 'tikkonogultas', tad taisni vai gribas viņus tur arī iegāzt.
/Kasarmani, kasarmani?

Aukstas dzelzs mašīnas betona džungļos izkliedz savu rūcošo lūgšanu paliekas pret zemāk nolaistām, pelēkām debesīm, bet kurš gan tās dzird un kurš gan vairs klausās? Mēs esam notrulinājuši savas maņas līdz sarūsējuša un neasa naža līmenim. Dzirdēt dzirdam tikai kārtējo Lady Gagas hītu, kuras uzpūstās melodijas vēl ilgi riņķo galvā(papapapaparacī, umbrelaelaela un citas uzkrītoši nogurdinošas frāzes). Redzam mēs tikai to bruģi un to salāpīto asfaltu zem kājām, jo augstāk pacelt galvu nav spēka... vai gribēšanas, uz kakla uzgūlusies teju vai visa smagā pasaule. Saožam mēs tikai to, kas nepatīkami kairina mūsu stereotipus, jājā, mēs vairāk sajūtam smaržu ar acīm, nekā ar degunu. Redz, tur iet bezpajumtnieks, fūpē, smird, kaķu bars pie mājas, fūpē, tak ož. Garša? Garšas kārpiņas jau sen peld kečupā un majonēzē kaut kur garšvielu zemē, tās ir devušās atvaļinājumā. Mums taču tik ļoti patīk kaisīt čilli un bārstīt brūcēs sāli. Ar ādu mēs sajūtam tikai aukstu un karstu, jo vairāk jau gadalaiku mums nav. Vienīgais, kas vēl no maņām ir palicis, tie ir mūsu taustekļi, kuri mežonīgā ātrumā snaikstās pa visiem veikala plauktiem, rauš visu somā, cenšas pagrābt no dzīves vairāk nekā var panest.
Mēs esam notrulinājušies līdz neasa naža līmenim, jo tā ir vieglāk, nēnē, tā pat ir ērtāk. Mēs nejūtam, ja nevēlamies, mēs nedzirdam, ja neklausāmies, jaunākā no visām maņām ir vienaldzība.

Vakar no skapja dziļajiem bezdibeņiem izmakšķerēju vecu ziemas jaku, nē, drīzāk senu, jo veca jau nav, tikai sen pirkta. Ziniet, kāda sajūta atrast pagātni? Uh un ah, prieks, laime, atmiņas šalko kā viļņi pāri domām. Te es redzu sevi uz kalna, pikojoties ar sniegaplipušiem dūraiņiem rokās, te atkal mēs, es un jaka, dzeram vīnu uz Andrejsalas mīkstajiem dīvāniņiem, kas reiz pie rampas stāvēja, tur es naktī eju mājās pēc pirmās ballītes, te atkal taisu sniega enģelīšus. Atmiņas tik labas, atmiņas tīīīk saldas. Rīcības plāns sekojošs - jaku mugurā, dodamies kopā rudeni baudīt, aukstu rudeni. Un tad. Un tad... Tad es saprotu, kāpēc esmu ielikusi šo tik mīļo jaku kaut kur dziļi skapī, biju tak piemirsusi, kā viņa mēdza niķoties - rāvējslēdzējs ķeras, kabatās caurumi, kakls arī salst - nav jēgas skapī turēt, ne arī mugurā vilkt.

Tur Zasulaukā pelēkā saulē sakarsuši bruģakmeņi mētā putekļus zem kājām un klupina dāmas uz centimetriem desmit. Tur Zasulaukā, kur katrs akmens sava izmēra un formas, vienmēr smaržo pēc lētu cigarešu dūmiem. Tur Zasulaukā uz sienām uzrakstītas atzīšanās jau sen ir zaudējušas nozīmi gan Jurim, gan Elīnai, kuri viens otru reiz it kā mīlējuši no sirds. Tur Zasulaukā vilcieni piestājot žēli pūš un čīkstina nāvi nesošus riteņus. Tur Zasulaukā kaķi iet ar paceltām astēm, vienmēr gatavi izkauties. Tur Zasulaukā, no vietējā bāra "Es Tevi mīlu" iznākuši, vīri iet ar paceltām galvām, vienmēr gatavi izkauties. Tur Zasulaukā vīri vienmēr gatavi pārsist zilus dzērājdegunus katram pretīmnācējam, vienmēr gatavi izdauzīt veco dzīvesbiedri kā putekļu maišeli. Tur Zasulaukā puišeļi aiz mājas stūra izsmēķē pirmās cigaretes. Tur Zasulaukā iedeguši jūrmalnieki ēd kūstošus saldējumus un mirdzina baltus zobus. Tur Zasulaukā tumsa apņem katru kaktu. Tur Zasulaukā vienmēr skan krievu dziesmas par nelaimīgu mīlestību. Tur Zasulaukā sievas sēž pie atvērtiem logiem un vēro kaimiņus. Tur Zasulaukā ir maza valsts ar saviem noteikumiem, savām nodevām un savām tradīcijām, visi pārējie ir iebraucēji un svešinieki. Tur Zasulaukā viss kā vienmēr - sievas mīl vīrus, vīriem garšo iedzert un bērni dzīvo paši savas mazās dzīves.

Tumšām acīm dodos pa necaurredzami melnām ielām, ceļa segumu nosaku tikai pēc papēžu klaudzoņas vai neklaudzoņas pret zemi. Liekas, ka vieglāk visu ieraudzīt būs caur aizvērtiem plakstiņiem, paļaujoties uz sajūtām, bet tad atkal... Bedre. Paklūpu, pāršķeļu pašlepnumu, nemākot ieklausīties sevī un Naktī. Es esmu sveša Naktij, nepazīstama, kā tikko iemācījusies staigāt, taustu katru soli uz priekšu. Un tā vienmēr Naktī, Dzīvē - taustoties, ausoties, klausoties. Es nemāku tā pārgalvīgi kaut kur skriet, mesties dēkās, krist brīvajā kritienā. Es vienmēr pabāžu degunu pa mazu spraudziņu un izošņāju gaisu, tad kāju ielieku durvīs, lūkojos apkārt... Un tad reizēm viss ir beidzies pirms es esmu ar abām kājām tur iekšā. Vai nu kāds manu kāju tajās durvīs iecērt, vai es pati ievēroju kaut ko tādu, kas man tās durvis liek aizvērt.
Tagad apstāties. Pūst mākoņus, skatīties gaisā, bet neko neievērot, klausīties, bet neko nedzirdēt.... O, nē, tuvākajos gaišajos logos mundras balsis svin sestdienu, šķind glāzītes, vīns līst. Draugi, uzlūdziet Nakti uz deju! Viņa jau arī dejotu, neveikli un nomīdama kājas, bet viņa dejotu tā, kā neviens cits to neprot - pārgalvīgi, elpu aizraujoši un naksnīgi, pazūdot ar pirmo Rīta nojaušamo elpu, neatstādama pat kristāla kurpīti. Viņa atstās iegrieztus pilsoņus tumšos bāros, renstelēs un balstot māju stūrus. Un nākamreiz, kad gribēsi atrast Nakti, zini, viņa arī ir tur, kur pilsoņi nevar atrast savu smaguma centru un līgojas vējā, kur viņi drūmām suņa acīm un nolaistām ausīm sēž pie bāra un sūc aliņu. Viņa būs arī tur, kur meitenes uz augstiem papēžiem rāda izgriezumus līdz nabai, grozot gurnus pie kārtējā mūzikas industrijas uzpūsto leļļu hita.
Draugi, lai vīns līst, uzlūdziet nakti uz deju!

Sen zināmām lietām reizēm iestājas noilgums... un tad tās vairs nemaz neatgādina senas un zināmas lietas, bet gan senas muļķības. Mans kost, skrāpēt, mīlēties ir kaut kur pa ceļam nozaudējis 'ies'. Tagad tur palicis tikai kost, skrāpēt, mīlēt. Par laimi vai par brīnumu šis teiciens nekļūst sliktāks tikai pazaudētā 'ies' dēļ, tas ir mainījis formu, tas nu ir kļuvis personiskāks, ne tik auksts un vientuļš.

Pirmās reizes ir krietni vien pārvērtētas, jo tādos brīžos vienmēr ir mazliet neveikluma sajūta, kura var būt tik piemīlīga kā pomeranian kucēns, bet beigu beigās tas var arī nemaz tik smuki neizskatīties. Visās pirmajās reizēs vienmēr ir tā 'turpinājums sekos...' sajūta, kad liekas, ka nevajag visu sasteigt pirmajā reizē un ka vēl jau būs citas, lai arī reizēm nekāds turpinājums tur nemaz neseko.
Tieši tāpēc manas jaunās mīļākās reizes ir tās, kuras pēdējās. Tad uz nevienu nav jāatstāj nekāds iespaids, un Tu to visu izbaudi īpaši, jo zini, ka vairs tā nebūs. Kad es sāku ēst šokolādes bulciņu, kožu lielus kumosus, bet, kad tā iet pie beigām es sāku to vairāk izbaudīt, tāpat arī par lielākām lietām un nelietām.

Par to mīlestību tie angliski runājošie gan saka pareizi fallin'in love. Tieši tā un ne citādi jau tas arī notiek, Tu jau nesagatavojies tam lecienam, Tu pēkšņi iekrīti. Un tad ir.

Lasu nepazīstamu cilvēku dzejas un rīmes, un rakstus, jo man patīk ielūrēt citu dzīvēs... Nu kaut vai pa šķirbiņu. Patīk lūrēt dzīvokļu logos, vērot kā tante cep zivis un dzied ziņģes. Ziņģes par trim lietām, kas stāv tur tajā zāļu skapītī.

Man riebjas attiecības! Jebkādas. Un es vēl esot ļoti komunikabla un sociāla. Kā nekā tak arī tajos sociālajos portālos esmu, lai gan tas jau drīzāk ziņkāres pēc, ne tādēļ, ka pašai baigi patiktos visu savu dzīvi uz paplātes izlikt. Bet, ja varētu es patiešām ierautos mazā stūrītī, ko par savu varētu dēvēt, kontaktētos ar citiem tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā. Ne, nu lielos daudzumos tā vientulība arī nav diez ko paciešama, bet kāpēc vajag veidot kaut kādas attiecības, kāpēc obligāti vajag tos cilvēkus, kurus vari dēvēt par mīļākajiem, draugiem? Nē, nu mana lielākā problēma laikam ir tā, ka es esmu pilnīgi nederīgu attiecību veidotāja. Nu sanāk man visu tā skaisti salaist dēlī, tikai tādēļ, ka es vēl joprojām nesaprotu, kā ar tām citu cilvēku emocijām ir. Tad man taisni gribas pārbaudīt, cik tālu viņi ir gatavi iet, un te nu sākas problēmas. Es tak kļūstu šausmīga, lai gan atvainoties atvainojos, aizbildinos ar kaut kādām tur sieviešproblēmām, kas nu mums katru mēnesi uznāk, lai gan beigās jau arī tas kļūst varenaizdomīgi(trīs reizes mēnesī, mīļā, atkal?)

Rīt es palikšu pilngadīga. Es gan nekad neesmu izpratusi, kādēļ 'PILNgadība'. Es, teiksim, nejūtos ne pilna ar gudrībām, ne ar dzīves pieredzi. Nu jā, šo to esmu pabaudījusi un izbaudījusi, šo to sapratusi un izpratusi, šo to redzējusi un pieredzējusi, bet... Kur tad slēpjas tas 'piln'? Tajā, cik daudz PILNvaras man būs dots? Tajā, cik PILNA mana dzīve būs ar labām un sliktām izvēlēm? Vai tas nozīmē to, ka es beidzot kļūšu par pašu PILNību? Vai to, ka man būs PILNA galva ar rūpēm par dzīvi? Varbūt tas vienkārši nozīmē to, ka es tagad likumīgi varu būt PILNĀ.
Tas skaitlis 18 jau arī nav nemaz pilns. Stabs un divi caurumi. Nu koo tad lai dara ar stabu un diviem caurumiem? Ne kabatā ielikt, ne pāri pārbraukt, ne šis, ne tas, ne cukurs, ne sāls. Nē, nu var jau pieņemt, ka es tas stabs un tie divi caurumi man bija jāpiepilda ar to, ko ņemšu tālāk līdz. Bet vai tad 17 gadu laikā ar diviem caurumiem nebija par maz? Es pa ceļam jau esmu savu bagātību izbārstījusi - pazaudējusies sevī, atkal atradusi, pazaudējusi citus cilvēkus, atradusi jaunus, pazaudējusi dažas dzīves gudrības, dažus principus, pieņemot vietā citus. Sak', tad jau nebija tā vērtas, lai nestu tālāk, ka liktenis visu saliek pa saviem plauktiem, vietām un caurumiem? Bet, ja nu man pēkšņi liekas, ka es pirms tās došanās tālāk vēl gribu tur iestūķēt tos dažus cilvēkus, tās dažas dzīves gudrības? Būšot grūti nest līdz? Bet reizēm taču ir vērts pacīnīties, reizēm taču vienkārši žēl atstāt... Nē, nu tas iespējams ir kaut kāds sieviešu-vācēju princips, ka smagi līdz nest, bet atstāt arī žēl. Lieki piebilst, pat manā somiņā vienmēr ir miljons nevajadzīgu nieku, kā tad lai tagad izlemj, ko atstāt pagātnē?

Vakar Mārtiņš teica, ka es esot sapņu meitene, jo varot dzert alu augstpapēžu kurpēs, bet neesot vulgāra un rupja kā tās pārējās meitenes, kurām garšo alus. Nekad nebiju iedomājusies, ka kādam vīrietim tieši tas var likties pievilcīgi.