un arī palieku pie pārliecības, ka literatūra un literatūras kritika būtu šķiramas. tas, ka tās abas atrodas vienā portālā vai žurnālā, ir slimi. tā arī vensko teicu, ka lai žurnāls vārds ir tīri tikai literatūras publikācijām un nekādu kritiku vai apskatu. citādi, kad tie ir blakus, tas reāli piešķir literatūrai neveselīgu nokrāsu, it kā tā nebūtu radīta lasītāja priekam, bet kā kaut kādas skrejamzāles, lai veselai armijai kritiķu būtu ko izdirsties. tas liek skatīties uz literatūru ar literatūrkritiķa acīm kaut kādā literatūrzinātniskā veidā. te jums literārs piemēriņš, bet te mēs jums parādīsim, kā jums uz to vajadzētu skatīties. manuprāt šis magnētiskais lauks ir likvidējams. nav rakstnieki un literatūrkritiķi nekādi draugi un nav rakstniekiem jākritizē citu rakstnieku darbi arī. arī to es uzskatu par slimumu un zināmu savstarpēju spiedienu. pestītājs pie krusta, bet zaldāti jau dala viņa drēbes un visi baigie draugi. lasītājs, kad lasa un grib pasapņot un pakaifot, nevajag viņam stāvēt blakus un uzmācīgi klabēt par naratīviem, kontekstiem, reflektēšanām un visām citām huiņām, kādas nu viņi tur saskata un kā tik nav izdomājuši nosaukt.

morisejs piemēram par mūzikas apskatniekiem ir pateicis, ka viņam neinteresē, ko tie par kādu konkrētu mūzikas albumu raksta, jo tas par šī albuma kvalitāti nepasaka absolūti neko.

mākslas darbs iedarbojas mistiski un nav iespējams šo mistiku izķidāt, tāpat kā nevar ar skalpeli atdalīt dvēseli no miesas. tāpēc es kritiķus uzskatu par sava veida parazītiem. tad jau labāk lai ziņas par kādas grāmatas labumu izplatās tenku veidā.