lūk, lūk. paldies. tagad tavs dēls zinās, ka melot ir ok. ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

lūdzu, vienmēr laipni. :) bet ne viss, ko dara vecāki, kaut labāko nodomu vadīti, nav automātā ok.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a tu i drošs, ka dēlam ir tāda kritiskā domāšana, ka viš neuzskata tevi par rāvmodeli?
jo konkrēti šī lieta ir mans klupšanas akmens. es visdrīzāk esmu salažojis, sakot savam dēlam až gandrīz visu, ko domāju, neaizraujoties par to, vai tas viņu traumēs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

drošs, protams, nevar būt. domāšana piemīt, 5 gados pajautāja - ja nu dievs ir vienaldzīgs? bet nevar jau zināt, kur hirearhijā atrodas vecāki un cik tālu sniedzas šaubas.
bērni no bērniem atšķiras, situācijā no situācijām atšķiras. konkrētajā zināju, ka emocionālā trauksme ir pāri morālajam kaitējumam.
savas domas un potenciālās situācijas nemēdzu slēpt vai uzlabot. bet vispār ir kaut kāda joma, aspekts, kurā bērns griežas pie tevis kā drošības garanta. protams, tu nevari būt šis 100% garants, gan kaut vai rīt nosprāgstot, gan vnk esot bezspēcīgs lielāko tiesu notikumu priekšā, tomēr uzreiz un tagad atņemt viņam šo ilūziju un likt panikā izdzīvot līdz patstāvībai arī nežēlīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es kkad dēlam pajautāju (tok nevajadzēja tā darīt) vai viš zin, ka mēs visi nomirsim. viņš uz mani TĀ paskatījās. un atjautāja ~ tu kā vispār varēji iedomāties, ka es to varētu nezināt.

man ir ļoti dalītas jūtas par tēmu bērnu ilūzijas. vai tiešām ir labi ļaut viņam dzīvot ilūzijās, kurs kkādā brīdī sabruks? vai nav tā, ka jo ilgāk viņš dzīvo šinīs ilūzijās, jo smagāks būs trieciens, kad tās sabruks.

es kopš sevi atceros esmu gruzījies par to bezgalību laika, kurā manis nebūs. domāju, ka man būtu bijis patīkamāk, ja mani vecāku būtu par to ar mani diskutējuši. bet, protams, nesūda mēs nezinam kā ir labāk un pareizāk/labāk.

(Reply to this) (Parent)