Tāpēc es vairāk skatītos uz reālo lietotāju pieredzi. Ļoti daudzi (īpaši ilgtermiņa) lietotāji ir gatavi apzvērēt, ka AD (mūsdienās tie ir ne tikai ssri) ir atgriezuši viņiem normālu dzīvi. Tajā pašā laikā, šie preparāti neizraisa atkarību - cilvēki, kas nejūt labumu, no tiem ātri atsakās, dēļ visai nepatīkamajām blakus parādībām. Tiem, kam palīdz, tās blakus parādības liekas salīdzinoši sīkums.

Visticāmāk, līdzīgi kā vēzim, depresijai nav tāda viena mehānisma, un apkarot simpotmus ir arī labākais, uz ko varam cerēt. Ketamīns/psihodēliķi arī neārstē "cēloņus", un noteikti nav mazāk bīstami par ssri. Man viens draugs pašārstējās ar ketamīnu un amfetamīniem līdz pat psihūzim un (svarīgāk) darba nespējai.

Veselīgs dzīvesveids, terapija, utt, protams, ir ideāli, bet nav pieejami lielākai daļai cilvēku. Ar tādiem pašiem panākumiem varam par veselīgu dzīvesveidu stāstīt arī diabētiķiem, taču tajā brīdī jau ir par vēlu!

(Reply to this) (Parent)