"ķīmiskā disbalansa teorija", kura parādījās pēc benzodiazapēmu fiasko (tos reklamēja kā drošus un atkarību neizraisošus, līdzīgi kā savulaik lobotomiju), ir tiešām tikai toerija, turklāt sākotnēji tika uzskatīts, ka vainīgs ir noradrenalīns, nav īsti skaidrs, kurā brīdī notika pārslēgšanās uz serotonīnu un ssri.
mūsdienās, kad serotonīna toerija zaudē ticamību, sāk runāt ar glutamīnskābi/gaba, imūnās sistēmas hroniskas aktivitātes izraisīto neiroiekaisumu primāro ietekmi un kuņģa-zarna trakta mikrobima nozīmi.
es nezinu nevienu psihiatru, kas rekomendē ssri kā labāko līdzekli, attieksme pret to mūsdienās ir: jā, nav labi rezultāti, jā, ir neizbēgamas blaknes, bet nekā cita mums nav (psihiatrijā). pat fiziskās aktivitātes uzrāda tādus pat / LABĀKUS rezultātus simptomu mazināšanā par AD, tikai fiziskās aktivitātes nāk vēl ar virkni veselības bonusu, kamēr AD ir blaknes. ja vien cilvēks nav suicidāls (par ko arī diskutē, jo ir pretrunīgi dati) vai kritiskā disfunkcijā, rekomendēt AD kā optimālu risinājumu nav pamata.

(Reply to this) (Parent)