Man kā tavam jaunajam filantropam, pienākas izstāstīt tavu slimības vēsturi. Tā ir visnotaļ savāda, jo es par to nosapņoju šorīt no rīta, kad mocījos ar ierasto domu, ka man atkal vairs nav ko glābt. Tad nu, tava slimības vēsture: Tu mani nošāvi, kamēr runāji ar mani pa telefonu, tā teikt, lai zinātu, ka esmu mirusi. Jāpiemin, ka tas bija no liela attāluma, respektīvi – pretējā māja, abas bija no stikla, cauri varēja redzēt pilnīgi visu, kā es biju novērojusi tevi. Lieki piebilst, ka man jau bija tāda nojausma, ka vēlēsies mani nogalināt. Nu, jā, taču, zinot tavu asinskāro raksturu, tu vēl atnāci uz to māju, kur sašauta gulēju es. Tu pienāci klāt un caur asarām pateici, kaut ko saistītu ar darbu un ielaidi vēl pāris lodes manā ķermenī. Interesanti, ka tu izvēlējies da vienalga kādu vietu, izņemot galvu.
Tātad, man kā tavam jaunajam ārstam (nu jau kopš vakardienas) atliek vien tev ļaut mani nogalināt arī dzīvē. Taču, šajā ziņā es varu kļūt par sliktu filantropu, jo man taču gribās dzīvot.