bezgalība, bezgalība
un tavs visums
bez manis nekādi
bez manis ir tukšums

un nakts, kā betona statīvs
uz margām atstāj
tavas paliekas no plaukstām
tavus sviedrus
un noskumušos skatus

tumšas acis
kā svaiga betona virsma
no kāpnēm uz trīsdesmito stāvu
uz augšu - uz leju
es pacilāts skrienu
un jūtos kā zaudējis litru
no atmiņām par tevi

elpa, elpa kā azbests
kā pamesls
kā trūds starp taviem pirkstiem
un netīrā veļa izmesta uz bāra

viens metiens,
viens baltā silikātķieģeļa metiens
un es saķeru galvu -
viņa vājprāts iemiesojas manā betona mūrī