Manī rodas tāda kā maza atklāsme par to, ka no manas dzīves bija izkritis +/- viens gads. Tikai tagad sapratu, ka es biju par sevi aizmirsusi. Visu laiku aizņemta ar citu problēmu un agoniju risināšanu, ka aizmirsu sevi. Aizmirstu tik tālu, ka liku arī aizmirst citiem par sevi - aizmirst -manas vēlmes, mans vajadzības un mani kā cilvēku (nu labi - sieviete ar).

Tagad.. a tagad es atkal apzinos sevi un ienirsot iekšā visā jaunajā, esmu pārsteigta par to, cik satriecošas sajūtas ir bijušas aizmirstas. Neviļus nāk prātā viena paziņas teiktais - "A Tu padomā, cik laimīgākas pēc tam jūtas sievietes?!!"

Un vēl, vakardienas "Penelope un Diks" man lika atcerēties to, ko biju reiz piedzīvojosi, tikai savādākā sfērā, jo pirmoreiz, kad tur biju, tas viss likās vēl traģiskāk, jo patiesi. A tagad... fakta konstatācija, ka bija un viss ir cauri un tātad - ir labi!