Braucot mājās, manī kaut kas nomira. 20 min pirms mājām, samierinājos ar faktu, ka tā jau esmu slapja un smilšaina, ka nav jēgas vairs izvairīties no peļķēm.. Vispār brīžiem liekas nedaudz smieklīgi, tas ka h braucu pa lietu, it sevišķi, kad atceros to reizi, kad ar māsu braucām pa Dienvindkurzemi, kur nedēļu no vietas- lijām, lijām un lijām.

Taču, runājot par to, kas nomira, šķiet, ka tā ir rūpju un satraukšanās sajūta. Nu, vismaz uz kādu laiku točna izslēgusies.

Laikam darba diena bija par garu, šodien vispār viss, kas saistās ar šūšanu gāja kā pa vāveru žogiem. Biku par daudz sa-stresojos, a moška tā bija kafija, kas izdzerta tukšā dūšā, no kuras rokas un kājas neturas savās vietās.

Rīt jāpārlabo, tas stulbais kāzu krēsla pārvalks.