Haoss

Es visus pēc kārtas sāpinu, tikai Tevi nē.
Bet Tu mani sāpini.

Tik dīvainu sapni redzēju ar šīs dienas Personu Nr.1. Laikam biju iekļuvusi īpašo tautas pārstāvju vidū, lai varētu pavicināt zvaigžņoto karodziņu. Es sēdēju uz soliņa, un tai mirklī, kad Krūma kungs devās mums garām, nespēju piecelties. Kājas trīcēja un ļodzījās, es kaut kā stutējos augšā uz rokām, bet kājas joprojām neklausīja. Tā viņš man pagāja garām, vēl atskatījās un it kā smaidīja, bet es tā arī nespēju izrādīt pienācīgo godu. Ha, tā viņam arī vajag!

Vakar sēdēju stacijas laukumā uz pirmā soliņa no luksofora puses un gaidīju nākamo vīra kandidātu. Pagāja man garām tāds vīriets ap gadiem 60, varbūt arī vecāks, varbūt tomēr jaunāks. Varēja redzēt, ka viņš savlaik bijis aktīvs brunču mednieks. Smuks pēc vella pat savos apmēram 60. Pagāj garām, apgriezās riņķī, piesēdās ļoti cieši blakus un tā kā sāka skatīties.

Nu, kā tad klājas, viņš vaicāja.
Nu labi klājas. un kā tad jums?
Kā jau visiem, viņš teica. Cik tad tev gadu, ko?
Kam jums tie mani gadi?
Nu es tik tāpat. Vai tad mēs nevaram iepazīties?
Varam iepazīties. Nu tik kādā nolūkā iepazīties?
Nu kā kādā? Nu tāpat vien iepazīties, viņš smaidīja.

Un tad jau mans vīra kandidāts nāca. Kas tas tāds bija, ar ko tu sēdēji, viņš jautāja. Tevi taču pat uz 5 minūtēm nevar atstāt vienu!

Jūtu, ka palieku seklāka, un šoreiz pilnīgi apzināti necenšos no tā izrauties. Nekad jau arī neesmu pretendējusi uz "dziļā" cilvēka statusu, tomēr iekšienē jau vienmēr sēdējusi tā apziņa, ka vajag vēl nedaudz pacensties, to vai šo grāmatiņu izlasīt, noskatīties vēl kādu "gudro" filmu utt.
Nejauši uzdūros Freida citātam par to, ka laimīgi cilvēki nekļūst par lieliem māksliniekiem. Velns, tieši to taču es visvairāk vēlos - būt par laimīgu cilvēku! Un kaut kur sevī iekšā manī mīt tā pārliecība, ka dikti "dziļie" cilvēki ir krietni nelaimīgāki par "seklajiem" cilvēkiem.
Varbūt kļūdos, bet pagaidām mani apmierina seklās un laimīgās statuss.

Varbūt mest visu pie malas, pateikt visiem, ko es par viņiem domāju? Gribas siltāku laiku, lai pēc tādas rīcības iekāptu vilcienā, aizbrauktu uz jūru, viena pati iztukšotu pudeli vīna, kaut vai pašu lētāko, zīmolam nav nozīmes, visu izšķir slāpes pēc dzīves, dzīvot tā, kā pašai gribas. Nomest drēbes krastmalā, kailai iebrist ūdenī. Ne jau tā kā Aizpurietei, nē, es atgrieztos.
Es varētu. Es varētu? Es varētu!

Es laikam sāku saprast tos rietumniekus, kuri tik ātri gatavi teikt "I love you", par kuriem gan es, gan manas draudzenes un draugi agrāk tik šausmīgi sašūmējās. Nu nevar taču pēc vienas dienas pazīšanās atzīties mīlestībā, tā nav nekāda mīlestība.

Nevar? Bet neviens jau nesaka, ka tā ir iemīlēšanās vai lielā mūža mīla!
Aizvien biežāk pašai gribas vienkārši pateikt "es tevi mīlu" pēc pirmā skūpsta, pēc vienas nakts, un tas neko nenozīmē, neko, neko nenozīme. Es neatzīstos mūžīgā mīlestībā, tas nav solījums, ka nenodošu, ka palikšu vienmēr uz laikiem turpat, es vienkārši jūtu siltumu pret cilvēku, tad kāpēc gan to nevar saukt par mīlestību. Ne jau to to lielo vīrieša-sievietes mīlestību, bet gan tādu brālīgu/draudzīgu mīlestību.
Lūpas pašas automātiski pasaka es tevi mīlu, bet tikai nepārproti, es tevi nemīlu uz mūžu.

Pēdējā laikā bieži ir sajūta, ka jātinas prom no Rīgas atpakaļ uz dzimtajām vietām. Pārāk daudz kas šeit izsauc sāpīgas atmiņas, joprojām nespēju nomierināties. Pat ejot garām kafejnīcām un skatoties uz galdiņiem, pie kuriem kādreiz esam sēdējuši kopā, viss iekšā sažņaudzas.
Šķiet, ka esmu palikusi sekla, jo ne par ko citu nespēju padomāt un parunāt. Pašai riebjas uz sevi raudzīties un no malas klausīties. Labāk klusēt.

Es zinu, ka man vienkārši vajag apprecēties, apmesties kopā ar vienu cilvēku kādā nomaļā mājiņā, jo es negribu, lai mūža beigās es varētu teikt, ka man ir bijis sekss ar aptuveni 100 cilvēkiem. Un es nemaz neuzskatu sevi par pavieglas uzvedības sievieti, bet ja es neatradīšu vienu Īsto Vīrieti un ja tas turpināsies tādos tempos, kā līdz šim, tad neko citu es nevaru sagaidīt.

Mūsu attiecības bija kā labs vīns, kas pārvērties etikjī. Agrāk tas bija tik labs un gards, bet atpakaļceļa vairs nav, jo tas vairs nekad nekļūs par vīnu.

Un nedēļas nogale tāda samocīta, visu laiku meklējot, tverot pēc Viņa skatiena, bet nekur viņa nebija. Es apzinos, cik mazohistiski rīkojos, staigādama pa vietām, kurās agrāk mēdzām iegriezties kopā, un ar acīm visu laiku meklējot. Gribas izslēgt apziņu, atslēgt visus jutekļus. Cik gan prāts ir vājš šādos brīžos un neko nespējīgs padarīt. Trūkst motivācijas šābrīža dzīvei.

Savs labums ir arī no attiecību izbeigšanās. Man vairs nav jāpiņķerējas ar kosmētikas noņemšanu vakaros, jo no aktīvās raudāšanas nekas no tās kosmētikas nepaliek pāri. Ir jau labi, ja ne tagad, tad kaut kad atkal būs labi :))

It kā nejauši garām slīdot viņa sacīja, ka pareizi pamesti vīrieši vienmēr atgriežas kā bumerangs. Tas tāds aforisms laikam. Man tomēr radās jautājums, ko nozīmē pareizi pamest. Par to laikam cilvēki nerunā.

Viņš zvanīja vakar un teica, ka atnākšot. Pilnīgi rāmā balsī prasīju, ar kādu nolūku viņš nāks. Bet sirds tā dauzījās un sitās, likās, ka balss tūlīt sāks trīcēt, varbūt viņš nemaz negrib aiziet pavisam.
Atnesīšu tev savas mantas un savākšu savējās, viņš sacīja.
Pļukt.

Cik dzīve ir ironiska padarīšana! Es nopirku zeķes, bet Viņš ņēma un aizgāja no manis. Nu kam lai es tagad tās zeķes izrādu? Lai pastāv plauktiņā labākām dienām.

Bieži vien uztaisa no cilvēka muļķi. Viņi jau zina, ka muļķi nebļaus, ka karalis ir kails. Līdz ar to mēģina iesmērēt parastus pleķus kā nezkādus mākslas šedevrus. Aizvien vairāk un vairāk muļķu šai pasaulē un es lielākā no visiem.

Piektdienas vakarā aizmirsu darbā telefonu, to pamanīju nu jau kādu krietnu laiciņu pēc darba dienas beigām. Sameklēju darba atslēgas, jau grasījos iet pakaļ, jo turpat vien tuvumā ganījos, bet tad atcerējos, ka nezinu no galvas signalizācijas kodu. Gribēju jau zvanīt kolēģim, bet tad atcerējos, ka nezinu no galvas kolēģu telefonnumurus.

Netieku darbā, jo nezinu kodu, nevaru uzzināt kodu, jo nevaru piezvanīt kolēģim, nevaru piezvanīt kolēģim, jo netieku darbā.

Stulbi un smieklīgi. Tagad pie telefona tiku, zvanījusi bija tikai mamma. Nevienam citam pa šo laiku nebiju vajadzīga. Tā arī ir labāk. :)

Kaut kāda mērfija diena, pirmo dienu pēc slimības darba daudzums šķiet loģiska parādība, bet tas, ka gandrīz viss noiet pilnīgi greizi, jau nu gan nav loģiska parādība. Uzgāzu sev virsū kapučino, taisni klēpī, tā nu sēžu pusdienu mitrās biksēs, a ko nu padarīsi, ja darba daudz. Esmu piestūķējusi sevi no iekšpuses ar salvetēm, jūtos kā uzbriedusi vecenīte, kurai piedevām ir nesaturēšanas problēmas. Tagad perinu plānu pēc darba ieiet kādas kafejnīcas tualetē, kurā ir roku žāvējamais aparāts un tādā a la mr.bīna manierē uz kaut kā pakāpties un pažāvēties.

Šķiet, ka tiem cilvēkiem ar plānu ādu (pretstats biezādniekiem), tādiem tā kā man, ir brīžiem arī vieglāk. Visas rētas ātrāk sadzīst. Tiem ar biezo ādu, viņiem taču ilgi sūrst visas nepatikšanas, ja reiz ir tikušas viņiem klāt. Bet mani ir tik viegli sasāpināt un tik pat viegli man šīs sāpes pāriet.

Ir man tāda draudzene, kurai pēc dziļi personisku lietu izstāstīšanas gribas pašai sev mēlē iekost. Es nudien nesaprotu cilvēkus, kuriem var pat vairākas reizes pateikt, klausies, tas ir starp mums, bet viņi ņems un tādā pat garā "tas ir starp mums" izstāstīs to citiem. Patiesībā jau laikam man vajadzētu nesaprast sevi, ka es joprojām turpinu viņai kaut ko stāstīt, bet viņa taču ir draudzene galu galā. Cilvēks ar absolūtu nespēju izprast, kuras lietas var un kuras nevar nodot tālāk.

Tai pat laikā ir cilvēki, kuriem nemaz nav jāsaka, lai neko citiem nestāsta, tāpat nestāstīs, jo iekšējais aparāts jau sapratīs, ka par šīm lietām ar citiem nerunā.

Pats jocīgākais ar manu draudzeni ir tas, ka viņa to citiem var ar visādiem mājieniem likt saprast manā klātbūtnē. Varbūt tāpēc, lai es nevarētu pārmest, ka viņa mani ir aprunājusi, jo es taču biju klāt un varēju visu vērst par labu.

Nu kā lai es iemācos aizšūt sev muti labas draudzenes klātbūtnē? Viņa tiešām ir laba draudzene un šī ir vienīgā lieta, ka mani viņā kaitina.

Man ir neliels prieks par to, ka vecas mīlestības jubileju atcerējos ar novēlošanos, jo tad vairs nav jāuztraucas par kārdinājumu piezvanīt vai uzrakstīt. Varbūt arī tāda neliela atriebības dzirksts un tas, ka viņam nebūs iemesls padomāt, ka man joprojām gribas par viņu domāt. Cik stulbi un tomēr priecājos, ka tajā konkrētajā datumā nesēdēju ar domu, ka varbūt kaut ko uzrakstīt, nu pieklājības pēc.