Otrdiena, 12. Apr 2005, 17:24

Jūtu, ka palieku seklāka, un šoreiz pilnīgi apzināti necenšos no tā izrauties. Nekad jau arī neesmu pretendējusi uz "dziļā" cilvēka statusu, tomēr iekšienē jau vienmēr sēdējusi tā apziņa, ka vajag vēl nedaudz pacensties, to vai šo grāmatiņu izlasīt, noskatīties vēl kādu "gudro" filmu utt.
Nejauši uzdūros Freida citātam par to, ka laimīgi cilvēki nekļūst par lieliem māksliniekiem. Velns, tieši to taču es visvairāk vēlos - būt par laimīgu cilvēku! Un kaut kur sevī iekšā manī mīt tā pārliecība, ka dikti "dziļie" cilvēki ir krietni nelaimīgāki par "seklajiem" cilvēkiem.
Varbūt kļūdos, bet pagaidām mani apmierina seklās un laimīgās statuss.
 ir doma | 3 raksta

Otrdiena, 12. Apr 2005, 17:46
[info]udensroze

PIEKRIITU ka dziljie skiet nelaimiigaaki
bet dziljie biezhi vien ir arii mazohisti,lidz ar to vinji bauda to mazaak laimiigumu..
Diskusija - Atbildēt

Otrdiena, 12. Apr 2005, 19:24
[info]xaoc

Tieši tā! Tāpēc es to savu mazohismu vēlos iebāzt kaut kur dziļi dvēseles stūrītī.
Es arī māku baudīt savu nelaimīgo stāvokli, bet pienāk brīdis, kad tas liekas kaut kā uzspēlēti :)
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Trešdiena, 13. Apr 2005, 09:40
[info]udensroze

mazohisms man skiet pats dabiskaakais kas var buut:)
a vottas seklums man gan nekad taa dabiigi nesanaak;)
Iepriekšējais - Atbildēt