Tik dīvainu sapni redzēju ar šīs dienas Personu Nr.1. Laikam biju iekļuvusi īpašo tautas pārstāvju vidū, lai varētu pavicināt zvaigžņoto karodziņu. Es sēdēju uz soliņa, un tai mirklī, kad Krūma kungs devās mums garām, nespēju piecelties. Kājas trīcēja un ļodzījās, es kaut kā stutējos augšā uz rokām, bet kājas joprojām neklausīja. Tā viņš man pagāja garām, vēl atskatījās un it kā smaidīja, bet es tā arī nespēju izrādīt pienācīgo godu. Ha, tā viņam arī vajag!