Haoss

Sekss ir Viņa lielākais trumpis, bez tā nebūtu turpinājuma, lai arī cik nožēlojami tas neizklausās. Lieliska mīlēšanās, kas mani tā pārsteidza, jo viņa āriene nemaz neliecināja, ka Viņā varētu slēpties tāds jutekliskums. Viegli jau pateikt: "Neskati vīru no cepures", bet tomēr mēs skatām un bieži viļamies.
Beidzot es neskatīju un beidzot neesmu vīlusies, jo tajā mazajā, nemanāmajā cilvēkā slēpjas dziļš noslēpums. Jo tieši tajā mazajā, nemanāmajā cilvēkā es iemīlējos. Tomēr tikai pēc seksa. Vai tiešām vispirms jāpārguļ ar kādu, lai atrastu pērles starp dubļiem? Es ceru, ka nē; gan jau katram ir savi trumpji.

Pamodos ar ārkārtīgi mulsinošu sajūtu, it kā būtu krāpusi savu mīļoto, jo savā sapnī ļāvos cita vīrieša skūpstiem, pat ne īsti skūpstiem, bet tādai kā priekšspēlei, kurā cits vīrietis skūpstīja man kaklu.
Tas sapnis bija kā nerealizēts turpinājums vakardienas nejaušajam satikšanās mirklim ar to citu vīrieti. Dzīvē pat nevarētu iedomāties, ka varētu tā ļauties, bet tai sapnī, nu tik savādi, likās gluži kā dzīvē, kā pastaiga pēc vakar kopīgi izdzertās kokteiļa glāzes un kakls un lūpas, un patika. Un tad pēkšņi mana skaidrā apziņa - stop, man jau ir viens mīļotais.
Kad pamodos, šķita, ka esmu bijusi negodīga pret abiem diviem.

ja jums pēkšņi sāk likties, ka jūs esat resni, attaisiet bikšu pogu, ņe hrena jūs neesat resni, bikses vairs nespiež.

Šorīt piespiedu sevi izvilkt no skapja cepuri un iestāstīt sev, ka cepure patiesībā mani izdaiļo. Un tas viss tikai tāpēc, ka vakar tik pamatīgi nosalu. Domas svārstījās starp "štrunts par skaistumu, ka tik silti" un "tā cepure ir jauks aksesuārs manam mētelim", īsti neticēju tam otrajam, kamēr neuzvilku galvā.
Bet tik tiešām jauks aksesuārs un es izskatos pēc maza susura. Citi arī izskatās pēc maziem susuriem un mazi susuri ir dikti jauki. Gāju pa ielu un pie sevis dungoju, mana cepure man ļoti piestāv, galvu augstāk, es esmu mazs susurs un mazi susuri ir ļoti mīļi.

Varētu ienirt dzelmē un paņemt līdzi vien domas par to, kā mēs saplūstam kopā. Neko lieku, rāmā mierā plūst un ļaut, lai zemūdens straume nes domas par mums uz priekšu, uz jūru, uz okeānu. Tikai par mani un Tevi ir šis stāsts un to, kā mēs plūstam uz priekšu.

Tas, ko es gribu, un tas, ko es patiešām gribu, ir divas atšķirīgas lietas. ļoti žēl, bet nesen atklāju, ka esmu sevi visus šos gadus mānījusi un mēģinājusi sevi iestāstīt, ka es gribu darīt tādas lietas, kuras patiesībā negribu darīt. un tas viss tikai kaut kādu stereotipu dēļ par to, kas ir un kas nav kruts.
Beidzot ir pienācis laiks atzīt, ka man patīk tāds darbs, kurā es zinu savus dotos uzdevumus, kurā man nav jāizgudro vēl viens velosipēds, kurā viss ir izmērāms pēc kaut kādām mērauklām, nevis balstīts uz intuīciju, kurā katru dienu es daru vienu un to pašu.
Es jau gan apzinājos, ka visi nevar būt vienādi un ka mums ir vajadzīgi gan mākslinieki, gan grāmatveži, tikai man bija tā cerība, ka es jau nu nepiederu pie grāmatvežiem. Diemžēl piederu gan. Nē, es nedrīkstu teikt, ka diemžēl, tad es atkal sevi mānīšu.
Kā lai sevi tagad pārliecinu, ka tas ir forši, ka man patīk darīt tās lietas, par kurām agrāk man bija pārliecība, ka tās ir garlaicīgas, jo visi man apkārtējie tā vienmēr ir uzskatījuši, mani ieskaitot?

ja pasaulē ir Dievs, tad manuprāt viņš nevarētu aizliegt pirmslaulību seksu. To visu ir izdomājuši cilvēki, tādi skaudīgi un ļauni cilvēki, kuri ir bijuši pietiekami gudri, lai saprastu, ka divu ķermeņu saplūšanas akts ir līdzvērtīgs dievišķam aktam..., tādam aktam, kurā abi cilvēki uz šīs zemes pietuvojas dievam tik tuvu, cik vien uz šīs zemes ir iespējams.
tieši tāpēc mēs arī sakām, ka mīlēšanās ir debešķīga, jo debesis taču mēs saistām ar dievišķo. tieši tāpēc mēs to saistām ar aizliegto augli, kas ir grēks, jo čūska taču teica, ka, apēdot aizliegto augli, mēs būsim tādi paši kā dievs. sekss uz zemes ir tas vienīgais brīdis, kad mēs tuvojamies dievam. un mums to grib aizliegt tāpēc, ka baznīca baidās, ka mēs zināsim to, kāds ir dievs.

šodien dzirdēju, ka viens džeks otram ēdnīcā saka: -nu ko tu tādu veceņu ēdienu paņēmi?
paskatījos - salātiņi un saldajā krēms ķīselī. Nu neko sev veceņu ēdiens. stereotipi, stereotipi, es nekad pusdienās neņemu salātus un desertu. kā tad nu bez gaļiņas!
bet nu ja, es taču galu galā neesmu vecene.

gluži kā banālos seriālos un filmās, manas attiecības sākās kā izaicinājuma spēle. Es zināju, ka man viņu nevajadzēs ilgtermiņā, bet gribēju pārliecināties, vai spēju viņu iegūt. Tā nedaudz nežēlīgi, pasakot draudzenēm, ka es tagad spēlēšu spēli un tad jau manīs.
Un visi taču zin kā notiek banālās filmās. Izaicinātājs, spēlmanis iemīlas savā spēļmantiņā. Ar mani tāpat, nespēju vairs brīvi elpot, baidos pazaudēt. Ja nu kādreiz viņam ausīs nāk tās runas par spēli, kuras noteikumus viņam pirms spēles nepateica?

kāda ragana iespļāva manā glāzē,
sacēlās mutuļi, vielu ķīmija,
nedzer, bērns, raganas žulti, aplej to efeju, izaugs tur ragankoks.

jopcik, cik cik cik forši :) pēc ilga laika beidzot dodos atvaļinājumā, ir tik pacilāta sajūta, ka vairs nespēju nociesties gaidot darba dienas beigas. un tad rīt no rīta uz laukiem, vēlu celties, valstīties pa gultu, paskraidīt basām kājām, ja vēl laiks to ļaus, varbūt iet makšķerēt, iet šķūnī meklēt vecās Liesmas un Dadža numurus, baudīt vecās mājas senatnes smaržu, sildīt ūdeni priekš mazgāšanas, vērot dabas pārmaiņas un ķircināt kaimiņmājas Jāzeponkuli.

No rīta uzvilku tādas neko neizsakošas drēbes, krekliņam pat sametušies virsū bumbuļi, bet man tas tāds mīļš vecs krekliņš. Un tad uzskrēju uz ielas vienam sen aizmirstam puisim, kuram kādreiz biju lielā simpātija. Viņš izskatījās tik smuks un tik sakopts, krietni savādāk nekā vairākus gadus iepriekš, un es nespēju vien nebeigt dusmoties, ka šorīt uzvilku tās savas vecās drēbes. tas laikam ir tik ļoti sievišķīgi gribēt izskatīties labāk to dažu cilvēku acīs, jo negribas parādīt, ka tagad esi nedaudz sliktākā situācijā kā viņš.
Un vai es tagad viņu tāpat atraidītu, ja tas ar mums notiktu tagad? vairs jau pati neticu tādām muļķībām, kā dzīvošanu plecu pie pleca tikai ar to vīrieti, kuru mīlu, jo nemāku vairs tā mīlēt.

Cik daudzi mēģinājuši izgudrot mūžīgo dzinēju, bet viņi nesaprata, ka mūžīgais dzinējs nesanāks nekāda tehniska ierīce. mūžīgais dzinējs pastāv ārpus tehnikas likumiem; tad, kad es dibinu kaut ko neizjūkošu, to var nosaukt par mūžīgo dzinēju.

Ja es dibinu ģimeni un ja tā ģimene neizjūk, bet tajā rodas nākamās paaudzes, tad mūžīgasi dzinējs ir iedarbināts. Ja es dibinu mazu kompāniju un ja tā kompānija nebankrotē pēc maza brīža, bet turpina augt un pieņemties spēkā, arī tad mūžīgais dzinējs ir iedarbināts. Mēs visi varam iedarbināt kādu mūžīgo dzinēju. Basta!

vakar savā midzenī mēs uztaisījām rautu. njā, es vairs nekad neaicināšu savu draudzeni uz tādiem pasākumiem, jo šorīt bija jāklausās midzeņa puiku stāsti, kā viņa esot vienam uzkritusi virsū ar savu lielo svaru, gandrīz to nabadziņu nospiedusi, ievilkusi tualetē, bez maz vai izvarojusi, bet viņš - maziņš puikiņš, zem viņas lielā svara nav varējis lāgā pakustēties.
bet viņa? Viņa cer, ka viņai nekad vairs nevajadzēs satikt to pumpaino tīni, nu nav jau viņš tīnis, bet par pumpām viņai taisnība. un es arī nelietīgi ceru, ka viņai tomēr pietiks kauna pašai labprātīgi neuzprasīties uz vēl kādu midzeņa pasākumu.

tagad gribētos iemīlēties, tieši tāpēc sanāk iekrist tādās pavedināšanas spēlēs bez visas iemīlēšanās. nāc man tuvāk, paņem manu roku, nejauši pieskaries un tad velc sev klāt. es tevi nemīlu, nu un kas, tik un tā, beidz pretoties un nāc.
un neraudi, muļķe, nu ko tu raudi, še tev kabatslakatiņš, tu taču gribēji iemīlēties, neviens nav solījis pretmīlu.

Kaut kāds nemiers tirda, tāda kā priekšnojauta, ka kaut kas notiks, nespēju koncentrēties nopietnām lietām, gribas dauzīties, lēkāt pa batūtu būtu īstāka nodarbe šodienai.

cik labi, ka šorīt laiks noregulējies, savādāk es miru nost. Man tomēr patīk būt pie dzīvības nevis mocīties ar sajūtu, ka nav ko elpot. bet nebija jau arī ko elpot, varbūt no putekļiem, varbūt no ziedputekšņiem, bet aktīvi kampu gaisu, nekas nesanāca, smakšanas sajūta neatstājās. nu jau ir labāk, nu jau ir parādījies gaiss ielās. uzlaidīšu pasaulei daudzus mākoņus, lai cilvēki sauli ilgi neredzētu, un priecāšos par to ka man labi ira.

pasaulē nav nekādas kārtības, tā kārtība, kas iedibināta, lai nebūtu haosa, rada vēl lielāku haosu cilvēku prātos, jo viņi vairs nesaprot, kas ir svarīgi un ko viņi grib, un visi tie ierobežojumi traucē dzīvot, un kā vēl traucē.
man pilnīgi viss traucē šajā pasaulē, vajag kirdik un miers, a vot nevar.

nē nu šī te tik tiešām ir šizofrēnijas bedre, kāda laime, šitie cilvēki ir sajukuši prātā, vismaz daudzi n viņiem. ir tik interesanti lasīt, kā katrs jūk prātā pa savam, es arī tagad pamēģināšu pajukt prātā ar visiem kopā.

es gribēju būt par haosu, bet haoss jau eksistē, tiesa nekādu haosu te nerada.
bet šeit es jutīšos kā mājās, te taču tāds haoss valda, tā ka šeit būs mana īstā vieta.