Tas, ko es gribu, un tas, ko es patiešām gribu, ir divas atšķirīgas lietas. ļoti žēl, bet nesen atklāju, ka esmu sevi visus šos gadus mānījusi un mēģinājusi sevi iestāstīt, ka es gribu darīt tādas lietas, kuras patiesībā negribu darīt. un tas viss tikai kaut kādu stereotipu dēļ par to, kas ir un kas nav kruts.
Beidzot ir pienācis laiks atzīt, ka man patīk tāds darbs, kurā es zinu savus dotos uzdevumus, kurā man nav jāizgudro vēl viens velosipēds, kurā viss ir izmērāms pēc kaut kādām mērauklām, nevis balstīts uz intuīciju, kurā katru dienu es daru vienu un to pašu.
Es jau gan apzinājos, ka visi nevar būt vienādi un ka mums ir vajadzīgi gan mākslinieki, gan grāmatveži, tikai man bija tā cerība, ka es jau nu nepiederu pie grāmatvežiem. Diemžēl piederu gan. Nē, es nedrīkstu teikt, ka diemžēl, tad es atkal sevi mānīšu.
Kā lai sevi tagad pārliecinu, ka tas ir forši, ka man patīk darīt tās lietas, par kurām agrāk man bija pārliecība, ka tās ir garlaicīgas, jo visi man apkārtējie tā vienmēr ir uzskatījuši, mani ieskaitot?