nu.. kā lai to saka. man domāt, cilvēki uztver bērnības "analīzi" kaut kā tā, it kā viņiem būtu jāizšķras, tipa vai tas ir labi, vai tas kaut ko "dod", utt.vai arī tas ir "stulbi" un "neko nedod".
Bet nu - tas taču ir atkarīgs no tā, vai KAUT KAS, nākošs no bērnības, vai pusaudža gadiem, traucē dzīvot tev pašam vai taviem tuviniekiem. Un ja tas tā ir, tad arī pamazām radīsies vēlēšanās kaut ko mainīt, kaut ko atrast, kaut ko uzzināt par sevi. Un atradīsies ceļi un veidi, kā to izdarīt (psihoanalīze nav ne pirmais ne vienīgais veids, kā izvilkt no atmiņas vecās konservbundžas ar emocijām). Bet ja tādas vēlēšanās nav, tad ko tur filosofēt? Vienam tas der, otram tas varbūt nemaz nav vajadzīgs.
Un "neticu bērnības analizēšanai".. nu, klau, tur jau nekā tāda nav, kam būtu jātic. Vieni vienīgi kaili fakti :)