Aizņēmos un izlasīju. Uzreiz piebildīšu, ka tā bija otrā Dena Brauna grāmata, ko izlasīju (Maldu zonu man uzdāvināja). Tāpēc pat autora rokraksts nebija nekas jauns. Da Vinči kods ir grāmata, kas spraiguma ziņā ir krietni vājāka nekā Gilforda "Ledainais vējš" (Liesma, 1989), simbolikas vai vēstures ziņā nesalīdzināmi vājāka nekā Eko "Fuko svārsts", franču valodas iestarpinājumu lietojums ir uzkrītoši kaitinošs un vairumā gadījumā ir pilnīgi nepamatots (tā tak nebūs bijusi tulka ideja?), vairums sižeta pavērsienu viegli prognozējami jau krietni pirms to notikšanas, ar aprakstitajām "glabātāju" izpausmēm Brauns krietni pārspīlējis, lai tām gribētos kaut uz lasīšanas brīdi noticēt. Tāds grods (atzīsim) tipiska piedzīvojuma romāna brūvējums, pieķerot klāt druskas no misticisma, lai piedotu šarmu un apvītu ar noslēpumainības oreolu. Tajā aprēķina ir vairāk nekā oriģinalitātes. Kopējais grāmatas vēstījums ir pilnīgi nekāds, es nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kādēļ kādam Vatikānā vajadzētu pret Da Vinči kodu protestēt, ja nu vienīgi tā ir daļa no grāmatas reklāmas kampaņas.