Ai, nu tu jau zin' taisies teleportēties uz 19.gs. vai arī galīgāko čuhņu uz slinkākā latviešu zemnieka māju. Vot maniem senčiem laukos elektrība bija VISU laiku (nevajadzēja govis sveču gaismā slaukt), jumti vietā un kartupeļiem un skābiem gurķiem un vēl ar viskauko pilns pagrabs.
Vēl es aprēcos kā mamma slauc govis un uz pilnu katušku klausās rādžiņu. Es šai saku - bet tak Mocarts ir ietekmīgāks, pat zinātnieki saka, ka govis tad pienu vairak dod. Bet mana mamma saka, ka mūsējās jau tādas uz šlāgeriem vairāk tendētas :)
Tā kā - nav jau tajos laukos TIK nožēlojami.
| wowow / 10. Janvāris 2005@12:05 | |
Nu jā. Bet padomā, kas notiks, kad kaimiņi (kuriem pašiem visa nepieciešamā nav) pēc kāda laika izmisumā dosies marodierēt.
Starp citu, nav nekāds pārsteigums. Pēdējo dažu gadu laikā esam pieraduši pie akcijas - par dzīvokli maksātnespējīgos pilsētniekus (pasaku rīdziniekus) sūta uz mūsu sādžu, uz trīsstāvenēm. Tur viņi turpina piekopt savu dzīvesveidu (slinkojot un pūstot un dzerot), bet kad ziema klāt (kā pasakā Laimes lācis), sāk domāt, ko rīt. Lai gan - vasarā jau arī viņi lasa gurķus, zemenes un citu ēdamo iedzimto lauciņos. Vecāmamma reizēm atstāsta šo marodieru pieķeršanas stāstus. Bet ko tu plikam un nabagam padarīsi.
Par laimi, mani senči dzīvo 5km no abu pagastu centriem un arī mūsu suņu (5 gab.) zobi ir gana asi un bise ar puļām arī stāv gatavībā papa guļamistabas seifā :D
| tipa75 / 10. Janvāris 2005@13:47 | |
Mans puiss mammas māju nodrošināja vienreiz pret šitādiem. Viņš bija sadabūjis signālmīnu un izlika lauka pusē, no kuras parasti šie nāk. Blīkšķis bija pamatīgs, riņķī gaišs kā dienā, mammīte arī redzējusi divus ņemot kājas pār pleciem. Bet tagad miers. Nevieniens neriskē tuvoties.
He-hē.
