Vakar(nakt) pabeidzu Eko "Prāgas kapsētu". Sen ar grāmatu tā nebiju cīnījies, parasti jau pēc piektdaļas šāda cīniņa grāmata tiek nolikta plauktā "ņeosiļil". Tomēr Eko (man patiešām patika visas manis iepriekš lasītās Eko grāmatas, pat Bodolīno) un tā un izurbu līdz galam, škiet divarpus mēneši vienai grāmatai (nu labi, pa vidu noraujoties uz Skrējēju un prof. literatūru) tomēr ir mazliet tā kā par smagu. Un pēcgarša arī tāda nekāda, nu saprotu, milzīgs izpētes darbs ieguldīts, savelkot galus kopā izdomātajam, vēsturē piefiksētajam un dokumentiem, taču gandarījuma nav. Un nez vai pie vainas būs arī Bankovska minētais seklums (lai arī es nez kādēļ jūtu zināmu noslīdēšanu vēsturiski biogrāfiskās literatūras virzienā). It kā Prāgas kapsētai pieklātos būt no tā paša plaukta, kur Makkalovas Morgana ceļš vai Romas sērija, tomēr tā nav ne uz piektdaļu tik interesanta. Pie velna, es pat Diplomātiju - daudz biezāku ķieģeli, ne īpaši aizraujoši uzrakstītu, lasīju daudz labprātāk. Vienkārši stāsts šoreiz, manuprāt, Umbertam ir sanācis sūdīgs.