Šogad dzejas dienās man radās dīvainas izjūtas, ievērojot, ka tās ir mazāk apmeklētas kā prozas lasījumi. Kāpēc tā, - es nesaprotu. Viens iemesls gan ir acīmredzams: prozas lasījumos es klausītājos redzēju ne vienu vien dzejnieku, bet dzejas pasākumos, tajos, ko apmeklēju, mēs bijām tikai divi tādi prozas dīvainīši, kuriem interesē dzeja un paši dzejnieki arī. Tomēr arī tā saukto "parasto klausītāju" īpatsvars, man šķiet, prozas lasījumos bija lielāks. Kas ir ļoti dīvaini.